Ievērojami.

Sākotnējais ziņojums:

Vieglā divpadsmit pulksteņu tikšķēšana blāvi atskanēja cauri Biroja bibliotēkai, katrs no tiem nedaudz nesaskanēja ar pārējiem — haotiska simfonija, kas kaut kā iepriecināja Armandu. Viņš sēdēja zem zaļā abažūra galda lampas dzintarkrāsas spīduma, brilles mirdzēja, kad viņš uzmanīgi pāršķīra trauslās ilustrētā rokraksta lappuses. Putekļu daļiņas slinki dejoja gaismā, kustinātas ar ritmisko papīra šķiršanu un blāvo radiatora šņākoņu.

“Ak, ievērojami... pilnīgi ievērojami,” viņš nomurmināja ar franču akcentu angļu valodā, viņa balss bija silta aiz sajūsmas. “14. gadsimta rakstvedis, un tomēr malas atklāj Andalusijas dizaina ietekmi. Cik savādi, cik pilnīgi savādi.”

Atvērtu grāmatu kaudzes viņu ieskāva kā cietoksnis: sējumi latīņu, arābu un pat sanskritā, to muguriņas ieplaisājušas no vecuma. Piezīmes, rakstītas viņa elegants, cilpotajā rokrakstā, bija izklātas pa pergamenta loksnēm, veidojot sapītu savienojumu tīklu, ko, šķiet, saprata tikai Armands. Uz sudraba paplātes viņam blakus stāvēja glāze sangrijas un neliels šķīvis ar mandeļu biskvītiem, neskarti, bet piesātinot gaisu ar smaržu.

Ārā Biroja koridori bija klusi. Eliots jau sen bija devies gulēt, vai, visticamāk, bezgalīgi ķēmojās ar saviem datoriem. Armands baudīja vientulību. Nakts taču ir tas laiks, kad pagātne runā visskaidrāk.

Ar apmierinātu nopūtu viņš iemērca spalvu tintē un sāka rakstīt.

“Kastīliešu kodeksa sākotnējā īze: pierādījumi liecina par starpkulturālu pārrakstīšanu starp mauru zinātniekiem un agrīnajiem šveiciešu svētceļniekiem...”

Vārdi plūda viegli, kā gadsimtu ritējums caur viņa pirkstiem. Profesoram Diponam vēsture nebija pētījums — tā bija saruna, ko viņš bija vadījis visu savu mūžu.