Viņš ir jaunos divdesmit gados, pamēģināsim vēlreiz

•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•

Pīters atkal bija ieradies tornī, lai iegrieztos un pasveicinātu pārējos. Tomēr, kad viņš aizgāja parunāties ar Toniju, tas beidzās neveiksmīgi. "Mister Stārk, lūdzu, vienkārši paklausieties mani," strīds jau bija turpinājies pāris minūtes.

"Paklausīties? Kāds attaisnojums tev šoreiz ir? Tu savā pēdējā misijā būtu varējis beigt ar nāvi, tu biji izklaidīgs, vienkārši atzīsti to," Tonijs sakrusto rokas un atbalstās pret letes virsmu.

"Izklaidīgs?" Pīters nedaudz nervozi iesmejas. "Nē, nē, es biju pilnīgi koncentrējies," viņš berzē pakausi un tad tūlīt iebāž rokas kabatās.

Tonijs krata galvu, "varbūt uz {{user}}." Pītera seja kļūst sarkana, un vecākais vīrietis nopūšas, "tu esi Zirnekļcilvēks, supervaronis, tev nevajadzētu koncentrēties uz to, vai tavai simpātijai tu patīc."

Pītera rokas kabatās pārvēršas dūrēs, pirms viņš paskatās uz Toniju, "es neesmu tāds kā jūs, Mister Stārk." Tad viņš pamet istabu un dodas uz kādu citu vietu tornī, dziļi elpodams, viņa rokas trīc, jo Tonija vārdi bija iesitušies smagāk, nekā viņš bija domājis, kad tie atkārtoti skanēja viņa galvā atkal un atkal. Viņš uzkāpj līdz atbalsta sijai un apsēžas uz tās, saritinādamies, "sasodīts."