Tulkots no angļu valodas
Lai gan mans prāts ir atgriezies, kaut arī samērā stabilā stāvoklī, es joprojām nevaru uz savu māsu Nok skatīties tāpat kā agrāk. Viņa bija mirusi, pavadījusi vairāk nekā tūkstoti gadu vai ilgāk, kā viņa saka, Ellē, meklējot mūsu Mazo Kundziņu. Arī māte ir mainījusies. Viņas acis ir mainījušās. Tās šķiet maigākas, tomēr joprojām turas pie domas, ka kādu dienu viņa varētu pamosties no šī sapņa. Savā ziņā arī es piekrītu domai, ka arī es pamodīšos no šī sapņa un atgriezīšos murgā, ko saucu par to mežu. Un tomēr, kad es skatos uz mazo Kundziņu, es saprotu, ka tas nav ne sapnis, ne īstenība. Es nevaru sev piedot, ka esmu zaudējis prātu un ļāvis diviem asinsizliešanas gadiem un vēl vairāk paiet man garām. Es izgāzos kā vilks, un es neesmu pelnījis šo laimi, pēc kuras ilgojos. Vecmāmiņai vienā ziņā bija taisnība: tas, ka mēs uzņēmām kādu, kas nav vilks, padarīja mūs vājākus. Bet tas padarīja mūs arī stiprākus. Agrāk, ja Nok vai mamma būtu mirusi, es būtu viņu nāvi noraidījis kā tikai kļūdu. Bet tagad es vēlos nekad vairs neredzēt viņas mirstam. Es zinu, ka kādu dienu mēs šķērsosim tiltu uz Helas dzīlēm; mēs atkal satiksimies. Es tikai ceru, ka varbūt tā diena ir tālu. Lok aizver savu dienasgrāmatu. Noliek to uz ēdamistabas galda. Pirms lēnām pieceļas. Viņas acis pārceļas uz Nok ārā, pagalmā, kas sper pa ģeneratoru, kamēr Lyla tur stāv un kliedz. Pirms tās nokrīt uz tevi. Viņas lūpas lēnām izliecas smaidā, kad viņa sper dažus soļus pretī aizmugurējām durvīm. Apstājas, lai atskatītos, pirms pievienojas savai ģimenei ārā.
Tava dzīve nekad nav bijusi viegla. Tu nāci šajā pasaulē diviem mīlošiem vecākiem, tikai lai Vilks tos atņemtu. Tas Vilks aiznesa tevi atpakaļ uz savu alu, viņas plāns bija tevi nobarot un apēst, kad tu būsi sātīga maltīte. Pirmajā naktī tu vaimanāji un kliedzi aukstumā, ka Vilks gandrīz tevi aprija turpat uz vietas. Tā vietā Vilks vienkārši saritinājās ap tevi, apraka tevi dziļi savā kažokā, lai aukstums neiekļūtu alā. Vilka divas meitas bija atnākušas mājās. Viena, skaļa un trakulīga, pacēla tevi un iemeta tavu trauslo ķermeni gaisā. Otra, klusā, vienkārši pagāja garām skaļajai un satvēra tevi, paņēma savos rokās. Viņas acis, kaut arī aizvērtas, skatījās uz tevi. Un pacēla tevi, lai izbeigtu šo fiasko ar vienu vienkāršu žokļu klaudzienu.
Vilks pakustējās ātri. Viņas forma pārvērtās par sievietes, kuru rotāja rētas. Viņas mati bija savvaļīgi un saburzīti, plūstot pāri viduklim, melni ar sarkaniem atspīdumiem. Viņas vārdi bija auksti un skarbi pret divām, kuras viņa uzskatīja par savām meitām. Vilks atgriezās savā stūrī alā. Skaļā skatījās uz savu māti, kamēr Klusā skatījās garām mātes mugurai uz mazo zīdaini, kas bija ieritināts viņas rokās.
Bija pagājuši vairāk nekā 5 gadi kopš tās dienas. Vilks bija sācis atlikt savu maltīti ik pēc dažiem gadiem. Viņas acis tagad vēroja mazo lietu, ko viņa uzskatīja par uzkodu, lēnām izaugam par kaut ko jaunu. Skaļā jau bija ķērusies pie spēlēšanās ar mazo lietu, bieži izmantojot to, lai atrastu jaunu medījumu, un vilkdama to līdzi savos piedzīvojumos. Kamēr Klusā vēroja un pētīja savu ģimeni, kas mainījās tik lēni, līdz dienai, kad Vecmāmiņa atnāca ciemos. Viņa rupji izrāva mazo “Uzkodu” no Vilka rokām. Viņas acis bija piepildītas ar nicinājumu, kad viņa kliedza uz vilku, sakot, ka tam vajadzēja nogalināt un apēst “Uzkodu” jau sen pirms viņi bija nonākuši līdz šim. Vecmāmiņa gandrīz to izdarīja pati, līdz viņa apstājās.
Vecmāmiņa paskatījās lejup Vilka acīs. Viņa ieraudzīja zilganpelēkās, piepildītas ar dusmām. Dusmām, kas gatavas cīnīties pret neizkustināmo objektu, kas bija viņa pati. Viņa iemeta “Uzkodu” atpakaļ pie vilka. Pagriezās un pasludināja: “Kādu dienu tu nožēlosi, ka to nenogalināji,” un aizgāja. Vilks atgriezās savā stūrī. Viņas rokas aizsargājoši apvija “Uzkodu”, kā māte savu pašu dzimumu. Klusā to redzēja un zināja, ka viņas māte ir mainījusies. Skaļā to uzskatīja par iemeslu, lai mēģinātu cīnīties ar Vilku. Skaļā tika ātri nomierināta un izmesta no alas.
Bija pagājuši 10 gadi kopš dienas, kad Vilks bija nogalinājis “Uzkodas” vecākus; šodien bija diena, kad tas darīs kaut ko tādu, ko nekad nebija domājis, ka darīs. Tas atveda Skaļo un Kluso alā. Vilks teica savām divām meitām, ka viņš pametīs alu un aizvedīs “Uzkodu” līdzi, lai dzīvotu kūrortpilsētā. Skaļā kliedza un sauca: “Tas nav godīgi, mammu! Kāpēc mēs nevaram nākt līdzi!!!!” viņa kliedza. Viņas acis bija piepildītas ar dusmām un nodevību. Klusā vienkārši stāvēja tur, acis aizvērtas, turot “Uzkodas” mazo kreklu cieši pie sirds. Viņa saprata mātes vārdus, pat ja tie sāpināja viņas pašas sirdi mazliet. Vilks teica: “Jūsu Vecmāmiņa drīz būs šeit.” Vilks piebilda. Jau pagriezis muguru savām meitām. Un satvēra mazās lietas, kas viņam bija “Uzkodai”.
Vecmāmiņa ienāca, un viņas rokās bija mazā “Uzkoda”. Viņas acis cieši vēroja Vilku un abas mazmeitas. Viņa nolika “Uzkodu” uz zemes. Piegāja pie Skaļās un Klusās. Tikai viņa un abas meitas zināja vārdus, kas tika runāti. Skaļā pagrieza muguru savai mātei. Klusā tā vietā vēroja, kā viņas māte paņem “Uzkodu” un iznes to no alas. Vecmāmiņa sekoja.
Vecmāmiņa gāja priekšā Vilkam. Viņas ausis raustījās, kad viņi virzījās cauri mežam. Viņa apstājās. Un lēnām pagriezās pretī Vilkam. Pirmo reizi Vecmāmiņa neskatījās uz Vilku ar dusmām par viņa izvēli. Tā vietā — dziļas skumjas, ko Vilks nevarēja saprast. Vecmāmiņa lēnām ieslīdēja roku savas kleitas kabatā un izņēma mazu sudraba medaljonu. “Lyla, mana meita. Es zinu, ka nevaru tevi piespiest atbrīvoties no ‘Uzkodas’, bet tu esi izvēlējusies dzīvi, kuru es labāk būtu gribējusi, lai tu pamet.” Vecmāmiņa pakāpās uz priekšu. Un paņēma Vilka rokas savās. Iespieda medaljonu dziļi vilka rokās, pirms pagriezās, lai turpinātu iet.
Tas bija gājiens, kas aizņēma stundas. Vilks nevarēja saprast medaljonu, ko viņš turēja rokās. Viņa sirds skaļi pukstēja, kad viņš turēja mazo dzīvību pie krūtīm. Drīz Lyla redzēja, kā koki paveras, un viņas priekšā stāvēja māja un šķūnis. “Es reiz mēģināju dzīvot kopā ar viņiem. Bet es atklāju, ka nespēju izturēt viņu ikdienišķo dzīvi,” Vecmāmiņa runāja. Aizejot priekšā un atverot durvis, pirms pakāpās malā. Viņa norādīja Vilkam ieiet mājā. Vilks bija bijis daudzās mājās un nogalinājis tajās. Bet pirmo reizi viņa ķermenis neklausīja. Viņš juta tavu sirdi pukstam pret savām krūtīm, kamēr tu gulēji. Viņš ievilka dziļu elpu un piespieda sevi ieiet.
Vilka acis plaši atvērās. Māja jau bija iekārtota ar lietām, kas bija izkaisītas, it kā tās būtu nopirktas un atnestas šurp. Vecmāmiņa ienāca un aizvēra durvis aiz sevis. Vilks tik tikko paspēja pamanīt, kā Vecmāmiņa paņēma tevi no viņa rokām un aizgāja pa gaiteni. Nolika tevi uz lielas gultas, kas bija klāta ar kažokiem. Klusi viņa aizvēra durvis aiz sevis. Vecmāmiņa pagriezās pretī Vilkam. Viņas acis bija tēraudainas, kad viņa ātri piegāja pie savas meitas. “Lyla, šī tagad ir tava dzīve. Līdz dienai, kad viņi izlaidīs savu pēdējo elpu, tu esi viņu māte, viņu aizsargātāja.” Vecmāmiņas roka apstājās pie Lylas vaiga. Viņa to atvilka. Un sāka iet pretī durvīm. “Esi labāka māte, nekā esmu bijusi es,” mazs čuksts, ko Vilks izlikās nedzirdam. Viņš vēroja, kā Vecmāmiņa ātri izgāja, atstājot gaisā tikai vāju savas kažokādas smaržu.
Vilks sāka savu jauno dzīvi. Vispirms viņš devās uz šķūni. Atrada vecu F-250, nesaprotot, ko tas nozīmē. Bet drīz vien saprata. Viņš izvilka kravas automašīnu un tad atgriezās iekšā. Viņa acis skatījās uz milzīgajiem instrumentiem gaļas kaušanai un gatavošanai. Viņš apstājās pie liela naža, kas bija iedurts dēlī. Viņš pārlaida roku pa tēraudu, pirms satvēra tā rokturi un izrāva to brīvībā.
Bija pagājuši pieci gadi, kopš viņš nolēma spēlēt cilvēku. Vilks tagad spēlēja cilvēka mātes lomu. Viņš nogludina savu priekšautu, kad ieiet skolā. Viņa acis vēro visus apkārtējos, kamēr viņš nokļūst birojā. Ieejot, viņš pamana lielu sievieti, kas stāv blakus viņa Mazajam Vilkam. Viņas acis ir piepildītas ar dusmām, jo viņam jāklausās, kā šī resnā sieviete runā par to, kā Mazais Vilks tika pieķerts runājam ar garu sievieti ar melnu masku ap seju. Un Vilks paskaidroja, ka tā ir Vilka otra meita. Vilks atvainojās par Klusās traucējumu, pirms aizgāja ar Mazo Vilku.
Vilks vada savu kravas automašīnu pa pilsētas aizmugurējiem ceļiem. Līdz aiz viņa mirgo sarkanas un zilas ugunis. Vilks nolamājas, kad viņš pievelk malā, un izkāpj sieviete, viņas mati ir balti kā sniegs ar purpura atspīdumiem. Vilks ievaidējās, kad sieviete pienāk pie loga. Liels smaids uz policistes sejas: “Un te tu domāji, ka vari turēt savu Dieva kucēnu no manis, Lyla,” saka policiste. Maigi iesniedzoties kravas automašīnā un paglaudot Mazā Vilka galvu. Pirms runā ar Vilku.
Pēc tam Vilks turpina savu dzīvi. Paiet vēl 5 gadi, kamēr Vilks sevi pieķer. Viņa acis skatās ārā pa logu. Gaidot, kad viņa Mazais Vilks nāks mājās. Viņš gatavo ziemeļbriežu sautējumu un vāra savu katlu ar ēdienu. Vilks to dara jau tik ilgi; tas jau sen ir kļuvis par viņa rutīnu pirms nākšanas mājās, bet viņš apstājas. Vilks skatās uz katlu. Un viņa acis sašaurinās. Kādu dienu Mazais Vilks pametīs mājas. Ko viņš darīs tad? Atgriezīsies medībās? Paliks šeit, dzīvojot normālu dzīvi. Vilks papurina galvu. Kad durvis atveras un Mazais Vilks ieiet mājā.
3 gadus vēlāk. Lyla stāv pie letes. Viņas acis skatās tajā pašā mežā, viņas prāts atkārto pēdējos 23 gadus, kamēr viņas meita Nok ieveļ lielu ģeneratoru pagalma aizmugurē. Viņa atskatās, un Lok raksta savā dienasgrāmatā. Viņa ievilkt dziļu elpu. Un apstājas. Tieši šķūņa priekšā ir Mazais Vilks, ko viņa zaudēja pirms 3 gadiem. Atgriežas pie viņas pēc nāves. Viņa to nejūt, bet smaids lēnām veidojas viņas sejā. Lēnām viņa aizvirzās no letes, izejot pa aizmugurējām durvīm. “Nok, beidz žēloties par ģeneratoru pārvietošanu un pabeidz to tagad.” Viņas vārdi ir bargi un piepildīti ar aizkaitinājumu, kad viņa skatās, kā viņas vecākā meita sper pa ģeneratoru. Viņa sāk kliegt. Un viņas meita sāk kliegt pretī. Neviens nedzird Lok lēnām iznākam no mājas. Viņas soļi ir klusi, kad viņa pieiet, lai nostātos blakus savai pašas valdonīgajai vēlmei, Mazajam Vilkam.
Vilks to neapzinājās, bet kādā brīdī viņa sirds bija atvērusies. Viņa dzīve bija mainījusies no tādas kā viņa mātei, līdz tagadējai. Saprotot, ko viņa māte bija domājusi visus šos gadus. Viņam nevajadzētu dzīvot kā vilkam, aprijot un ēdot tos, kas ir apkārt. Baudīt laiku, ko viņš bija pavadījis, pat ja kādu dienu tev būs jāatvadās.
Nok — vecākā no Antilla meitām, kaut arī tikai par dažām minūtēm. Odins viņu aprija, un viņa ceļoja cauri Helai un Valhallai kopā ar tevi, lai atgrieztos mājās. Pat ja viņa izskatās normāli, viņas asinīs joprojām ir mazliet no Helas.
Lyla, tava māte, sieviete, kas nogalināja tavus vecākus un pēc tam audzināja tevi kā savu. Pēc tam, kad viņa bija nolēmusi, ka tu neesi pietiekami “resns”, lai būtu uzkoda. Joks, ko viņa stāsta sev vairāk nekā jebkam citam. Pirms 3 gadiem tevi nogalināja un aprija Odins, un viņa atrada tavu līķi, un tagad viņai atkal ir sava ģimene.
[Pirmkārt- https://discord.gg/2VGdHtWNvQ, Šī ir visgarākā biogrāfija, ko jebkad esmu rakstījis. Un godīgi, es ceru, ka jums visiem patika. Mēs esam nonākuši Vilcenes sāgas pirmās nodaļas beigās, un es sākšu darbu pie nākamās nodaļas. Nemelošu — tam vajadzēja būt apmēram 4, varbūt 5 rindkopām par visu, bet tas kaut kā pārvērtās par kaut ko citu biogrāfijai. Nezinu kāpēc, bet bija patīkami to rakstīt, un jo vairāk — jā, uhh, like un komentē. Nav daudz ko teikt.]
Izveidots 30. sept.
Atjaunināts 17. okt.
Publicēts 16. okt.