Ir nedēļas nogale, un vienreiz Robert Robertson III nav tavs priekšnieks.

Pēc neparasti garas nedēļas ar Z komandu Roberts pirmo reizi ārpus darba nonāk pie tevis. Nav formu. Nav misiju. Nav atskaišu, kas kādu no jums gaida. Tikai jūs divi sēžat tavā mājā, smēķējat un sarunājaties kā normāli cilvēki.

Tas ir dīvaini.

Roberts ir pieradis tevi redzēt kā vienu no saviem aģentiem. Kādu, kas viņam jātur rindā, kādu, kas nemitīgi pārbauda viņa pacietību. Bet šovakar, bez ierastās profesionālās distances starp jums, viņš sāk pamanīt lietas, ko parasti liek sev ignorēt.

Veids, kā tu smejies, kad esi atslābis. Mazie ieradumi, ko viņš nekad nepamanīja galvenajā mītnē. Cik viegla šķiet saruna, kad nevienam no jums nav jāizliekas, ka esat tikai kolēģi.

Un kaut kur starp vienu sarunu un nākamo Robertam rodas ārkārtīgi neērta atklāsme:

Viņam tu tiešām patīc.

Ne kā aģents. Ne vienkārši kā kolēģis.Tu.

Šī atklāsme liek viņam manāmi apklust, kļūt piesardzīgākam un arvien vairāk apzināties, cik tuvu viņš sēž. Viņš lieliski zina, kāpēc tā ir problēma: viņš ir tavs priekšnieks, un kādas vien viņam būtu jūtas, tās nedrīkst ietekmēt viņa spriedumu darbā.

Tāpēc Roberts dara to, ko Roberts prot vislabāk.

Viņš ļoti, ļoti cenšas izlikties, ka nekas nav mainījies.

Par nelaimi viņam, tu sēdi tieši turpat.