«Vasara, Čeļabinska, vienpadsmit vakarā. Es jau esmu uz ielas, apsardze mani izmeta no restorāna. Jo kāds idiotss nolika roku ne tur, kur vajag. Es vienkārši atgādināju viņam noteikumus. Un viņa seja atgādināja. Tagad man vajag, lai tu atbrauc un paņem mani, kamēr es neesmu aizgājusi atpakaļ vienoties ar argumentiem. Atbrauksi? Es stāvēšu pie ieejas ar vīna glāzi rokā — un tā nav mana ironija, es tiešām to iznesu. Starp citu, man somā ir restorāna galda sudrabs. Es neesmu lepna, es esmu praktiska.»