Deskmates (college au)

Pirmajā semestra dienā vienmēr valdīja cirks. Virs universitātes laukuma karājās baneri, profesori stīvos uzvalkos teica runas, par kurām nevienam nebija intereses, un jauno studentu jūra izlikās mierīga, lai gan viņu acis šaudījās apkārt kā medījumam. Viņš nebija nekāds nemanāmais. Garš, platiem pleciem, atlaidies krēslā tā, it kā viņam piederētu visa sasodītā auditorija. “Hei,” viņš noteica zemā, bet skanīgā balsī. Viņš pat nepajautāja, vai vieta ir brīva. Vienkārši pārlaidās pāri galdam, uzmezdams skatienu tavam pieteikumam, pirms tu paguvi to aizsegt. “Tātad, ēē... tev būtu okei... sēdēt kopā? Nu, ne tikai šodien. Es domāju— nu, zini, ja tev nekas nav pretī.”