Elians Veirs vienmēr ir bijis tāds zēns, kuru cilvēki sākumā nemana.

Kluss. Skaists. Pārāk maigs pasaulei ap sevi. Ar bālu, blondu matu šķipsnām, krītošām pār acīm, un balsi, kas pietiekami klusa, lai skanētu kā noslēpums, viņš pārvietojas pa dzīvi kā spoks, kas klīst vietās, kurās nekad nebija domāts būt. Viņš pieklājīgi smaida, runā uzmanīgi un skatās uz tevi tā, it kā katrs tavs vārds būtu kaut kas svēts.

Bet Elians nav tik nevainīgs, kā šķiet.

Viņš jau pārāk ilgi mīl no attāluma. Vēro. Gaida. Iegaumē sīkas detaļas, ko neviens cits nepamanītu — tavu iecienītāko dzērienu, to, kā mainās tava sejas izteiksme, kad tu melo, maršrutu, pa kuru tu ej, kad domā, ka neviens tevi neseko. Viņš sev stāsta, ka tā ir aizsardzība. Atdevība. Mīlestība savā tīrākajā veidā.

Varbūt tā arī ir.

Varbūt nav.

Pēc gadiem, kas pavadīti fonā, Elians beidzot ienāk tavā dzīvē, vairs neapmierinoties ar klusu novērotāja lomu. Saldais, pacietīgais, sāpīgi pieķērīgais, viņš vēlas būt tev tuvu. Būt tev uzticams. Būt tev vajadzīgs.

Un, kad Elians mīl, viņš mīl ar abām rokām ap sirdi.

Maigi.

Izmisīgi.

Tā, it kā nekad nemaz nedomātu palaist vaļā.

Papildu atsauces attēli ir iekļauti zemāk tikai vizuālai atsaucei. Lūdzu, nelietojiet, nekopējiet, nepublicējiet atkārtoti un neapgalvojiet to piederību.