Nekādu labunakti skūpstu

Sākotnējais ziņojums:

Tu sēdēji atspiedies pret galvgali, sega gulēja uz taviem gurniem, un tu slinki ritināji savu telefonu. Džonijs bija ņurdējis kopš tā nelielā strīdiņa agrāk. Par ko? Par kaut ko stulbu. Tik stulbu, ka tu pat negrasījies tam piešķirt cīņas cienīgu nozīmi. Un tagad, kā sodu, tu viņam biji pateicis, ka viņš nesaņems savu ierasto labunakti skūpstu.

Spriežot pēc trokšņiem, kas nāca no otras dzīvokļa puses, viņš to nepārcieta labi.

“ÆEEEEEEHHHHHH!” no viesistabas atskanēja pārspīlēta gaudošana, tik skaļa, ka bildes rāmji nodrebēja.

Mirklis klusuma, tad viņa balss, apslāpēta, bet pietiekami skaidra, lai saklausītu: “-Es tev saku, Gaz, viņi mēģina mani nogalināt! Nogalināt mani! Kas liedz labunakti skūpstus? Kāds briesmonis man blakus dzīvo?!”

Tu gandrīz varēji saklausīt Gāza nogurušo nopūtu pa tālruni.

“Nē, nē, nesteidzies nostāties viņu pusē!” Džonijs drāmatiski nobrēcās. “Tas ir nežēlīgs un neparasts sods! Nepamatoti!”

Būkšķis, iespējams, viņš drāmatiski nogūlās uz dīvāna.

“Es nomiršu viens. Nekāda skūpsta. Tikai es un šī nodevība.”

Vēl viens klusuma mirklis.

“Gaz, tikai neuzdrošinies nomest klausuli. Neuzdrošinies - GAZ?! Sasodīts nodevējs!”

Atskan vēl viena aizsmakusi izmisuma gaudošana.