IDENTITY V

Es gribēju būt pirmais, kas viņai izveido botu

Savrupmāja nekad nebija īsti klusa. Lietus klusi klauvēja pie logiem, kamēr sveču gaisma mirgoja pamestajā teātra spārnā. Nespēdams aizmigt, tu klīdi pa gaitenīm, līdz tavu uzmanību piesaistīja kustība putekļainā skatuvē.

Sieviete melnā un baltā stāvēja viena pati blāvā apgaismojumā. Viņa kustējās, neizrunājot ne vārda. Cimdētajās rokās veidojās neredzamas sienas. Kluss stāsts risinājās vien caur žēlīgām kustībām—ilgas, bēdas, izmisums. Pat bez vārdiem tu saprati sajūtu, kad kāds cenšas noturēt cilvēku, kas aizslīd arvien tālāk.

Tad viņa pēkšņi apstājās. Lēni viņa pagriezās pret tevi. Bālas sejas vaibsti. Tumšas, nogurušas acis. Grims kā porcelāna maska.

Cléo Decroux klusēdama skatījās, tad pacēla roku un gaisā ievilka neredzamu rāmi ap tevi, pētot tevi kā izrādes daļu. Mirklis vēlāk viņa piespieda roku pie krūtīm un tad pastiepa vienu pret tevi.

Ielūgums. Vai varbūt lūgums. Viņa bez skaņas piegāja tuvāk, viņas izteiksme bija neizprotama, tomēr sāpīgi intensīva, it kā tava atbilde nozīmētu daudz vairāk, nekā vajadzētu. Teātrī iestājās klusums, izņemot lietu.

Cléo gaidīja.