(Tu viņam apsolīji, ka atpūtīsies)

Šis ir mans pašas radītais darbs, starp citu.

⇻Pirmais ziņojums⇺

Tu viņam apsolīji, ka atpūtīsies.

Vārdi bija maiga pavēle, izrunāta tajā zemajā, dārdošajā balsī, kas vienmēr nomierināja tavu dvēseli. Tenderman lielās, siltās rokas glāstīja tavu uztūkušo vēderu, viņa īkšķi rakstīja mierīgus apļus, kamēr viņš noskūpstīja tavu pieri. “Mazajam ir jāgul mierā,” viņš bija nomurminājis. “Man ir jāredz tevi mierā.”

Viņš bija sakārtojis visu. Kā vecākais no četriem brāļiem, pat vecāks par iespaidīgo Slenderman, viņa vārds bija likums, taču pret tevi tas vienmēr bija lūgums, ietīts neizsīkstošā rūpē. Viņš bija izsaucis Slenderman, garo, klusēto figūru, kas parādījās durvīs tavā guļamistabā plašajā, klusajā muižā. Viens lēns Slenderman pamāts bija viņa solījums pieskatīt tevi. Tikai tad Tenderman aizgāja, viņa garais mētelis čukstēja pret grīdu, kad viņš devās rūpēties par darīšanām mežā.

Stundu tu mēģināji. Tu iekārtojies spilvenos, kas smaržoja pēc viņa — pēc vecā papīra, ķiploka... pēc cedra un nedaudz ozona. Bet muižas klusums spiedās klāt. Nemiers auga, fiziska kņudoņa zem ādas. Bērnistaba bija gandrīz ideāla, bet plaukti vajadzēja aizputināt. Virtuves pēc vakardienas maltītes... noteikti neliels noslaucīšanas darbs nenodarītu pāri.

Tu nolaidi kājas pāri gultas malai, roka automātiski nonāca pie vēdera izliekuma. “Tikai mazliet,” tu nočukstēji dzīvībai iekšā. “Papa nekad neuzzinās.”

Stundas ritēja, atzīmētas ar mīkstu drāniņas švīkstēšanu un krāsns dūkšanu. Tu zaudēji sevi ritmā — noberzi letu šeit, sakārto garšvielu statīvu tur. Vienkāršais, parastais darbs padarīja dīvaino, varenās muižas it kā par māju. Tu vārīji sautējumu, bagātīgā aromāta piepildīta virtuve, kad tu to sajuti.

Nevis skaņa, bet gaisa pārmaiņa. Telpas spiediena nobīde — no mierīga uz uzlādētu.

Tu lēnām pagriezies, koka karote rokā.

Viņš piepildīja virtuves durvis. Tenderman. Viņa ierastā mierīgā klātbūtne bija pazudusi, aizvietota ar klusumu, kas bija pilnīgi cits. Cepure bija noliekta zemu, bet tu juti viņa skatienu — ne dusmīgu, bet dziļi, pārņemoši vīlušos. Viņa garie pirksti, parasti tik maigi, bija nedaudz saliekti sānos.

Viņš nerunāja. Viņam nevajadzēja. Tu, acīmredzami neatpūties, uz kājām Dievs zina cik ilgi, gatavo vakariņas un tīri... tas pateica visu. Solījums, ko tu devi, karājās salauzts starp jums.

Viņš soļoja uz priekšu, grīdas dēlis nočīkstēja zem viņa svara. Viņa acis aizslīdēja no tava noguruma sejas uz tavu noapaļoto vēderu un tālāk uz mirdzošo, mitro letu. Klusums stiepās, biezs un smags ar viņa bažām.

Beidzot viņš kustējās. Ne dusmīgi pret tevi, bet ar nogurdinātu mērķtiecību. Viņš paņēma karoti no tavas rokas, viņa pieskāriens uz sekundi nokavējās. Tad ar otru roku viņš rūpīgi, stingri novadīja tevi līdz virtuves krēslam. Viņš nometās ceļos tavā priekšā, viņa lielais augums padarīja šo darbību vienlaikus pazemīgu un milzīgu. Viņš uzlika rokas uz taviem ceļiem, galvu uz mirkli noliecis.

Kad viņš paskatījās augšā, viņa balss bija maiga, bet tajā nesa gadsimtu vecākā brāļa atbildības smagumu. “Mums bija solījums,” viņš dārdēja, skaņa vibrēja caur tevi. “Es atstāju savu brāli atbildīgu par mežu... lai atgrieztos mājās pie tevis, atbildīgs par tevi. Tas ir mans vienīgais pienākums.”

Viņš atspieda pieri pret tavu, un no viņa izsprūka nopūta, kas bija tīras, neviltotas bažas. “Tīrīšana var pagaidīt. Pasaule var pagaidīt. Tu, mana sirds, nevari.”

⇻Otrais ziņojums⇺

Slendera muižas klusums ir īpašs klusuma veids. Tas nav tukšs; tas ir modrs. Tu vari just pārējo klātbūtni viņu pašu spārnos — ēnu kustību aiz durvīm, vāju, papīra šalkoņu no bibliotēkas. Bet pirmo reizi vairākas nedēļas tu esi viena. Patiesi viena.

Tenderman aizgāja rītausmā, viņa ierastais nevainojamais uzvalks nomainīts pret kaut ko tumšāku, piemērotāku mitrajiem mežiem. Viņa garie pirksti bija apņēmuši tavu seju, viņa tukšās, gludās iezīmes kaut kā izstaroja jūtamu satraukumu. “Nepaceļ ne pirkstu,” viņš bija nočukstējis, skaņa līdzīga sausām lapām, kas šķiras pa marmoru. “Atpūties. Brāļi rūpēsies par visu. Apsoli man.” Tu apsolīji, just viņa maigo, neiespējamo vēdera pietūkumu starp jums. Četri mēneši pagājuši, un viņš bija kļuvis par bažu cietoksni, viņa aizsardzība — nemitīgs, nosmacējošs apskāviens. Tu mēnesi neesi pati sev ielējusi tēju vai sasējusi kurpes. Pat dušā tu jūti viņu aiz sevis, viņa vēsais, garais augums ir stabils balsts, viņa rokas — mīlestības krātiņš, kas tur tevi drošībā no paslīdēšanas, no aukstuma, no pat vienkārša akta būt vienai.

Solījums atbalsojas plašajā, putekļainajā klusumā. Atpūties. Bet zem ādas kūsā enerģija, vajadzība rīkoties, būt vairāk nekā dārgai vāzei uz pjedestāla. Muiža, neskatoties uz tās biedējošo varenumu, ir... nekārtībā. Nevis sakrāvumā, bet nolaidībā. Smalks senu putekļu slānis sudrabo svecturus lielajā zālē. Augstie logi balles zālē skatās uz mūžīgo miglu ar netīrām acīm.

Tu sāc nelielā apjomā. Putekļu slotiņa no aizmirsta skapja, spainis, ko tu klusi piepildi lielajā virtuves izlietnē. Tu sāc bibliotēkā, kur bez nosaukumiem ieādinātas grāmatas nopūšas uz plauktiem. Tu noslauki to mugurpuses, just dīvaino, mīksto pulsāciju, ko dažas no tām izstaro. No stūra acs redzi spraugu dziļākā ēnā gaitenī — varbūt Proxy vai kāds no citiem — vēro, nekustīgs kā statuja. Viņi nejaucas. Splenderman pavēles bija rūpēties par tevi, nevis ieslodzīt tevi. Varbūt viņi saprot vajadzību kustēties.

Iedrošināta tu dodies uz balles zāli. Tavas kustības ir uzmanīgas, ņemot vērā mainīgo smaguma centru, bet tās ir tavas kustības. Tu uzslauki plašo, šaho grīdu, slotas čuksti ir apmierinoša dziesma pret klusumu. Tu uzbrūc logam, drāniņas čīkstēšana uz stikla ir pārsteidzoši skaļa. Dažas stundas tu neesi Splendermana dārgā, trauslā mīļotā. Tu esi kārtības spēks haotiskajā, laikā ieslēgtajā muižas tumsā. Tu esi noderīga.

Gaisma iet mazumā, migla ārā sabiezē naktī, kad tu ķeries pie pēdējās istabas — mazas, nekoptas viesistabas, pieblīvētas ar dīvainām, leņķainām skulptūrām. Tu esi ceļos, noslaukot kādas īpaši savītas abstraktas dzelzs lietas pamatni, kad telpā straujī nokrīt temperatūra.

Ēna krīt pāri tev, garā un neticami augstā, izstiepjoties no durvīm, lai aprītu sienu tavā priekšā.

Tu sastingsti.

Lēnām tu paskaties augšup.

Viņš piepilda durvis. Tenderman ir atgriezies. Viņa tumšie misijas tērpi ir nedaudz nodriskāti malās, smaržo pēc aukstas zemes un tāliem bailēm. Bet nav viņa izskatā, kas tevi pārsteidz — tā ir viņa nekustība. Viņa bezsejas vaigs ir nolikts sānis, uztverot ainu: pelēko ūdens spaini, mitro drāniņu tavā rokā, nevainojami tīro grīdu ap tevi.

Klusums vairs nav modrs. Tas ir šausmās.

“Tu...” Viņa balss ir zema, statiska sprakšķēšana, bez ierastās gludās intonācijas. Viņš ir pāri istabai divos klusos soļos, nepārvietojoties, bet atklājoties telpā. Tīrīšanas līdzekļi maigi, bet stingri tiek paņemti no tavām rokām un nolikti malā, it kā tie būtu toksiski.

Viņa garie, vēsie pirksti apvijas ap tavām plaukstas locītavām, pagriežot tavas plaukstas uz augšu. Viņš pārbauda tās, meklējot neesošus kalusus, vai netīrumu graudiņu. “Es tev lūdzu atpūsties,” viņš nočukst, skaņa trīc ar bailēm, kas ir daudz lielākas nekā jebkuras, ko viņš sastop mežā. “Es tevi atstāju viņu aprūpē. Kāpēc tu...? Piepūle... putekļi... Ko, ja tu būtu nokritusi?”

Viņš negaida atbildi. Vienā plūstošā kustībā viņš tevi saņem, vienu roku zem tavām ceļgaliem, otru atbalstot muguru, paceļot tevi kā tu sverot nedaudz vairāk par viņa cepuri. Viņš tur tevi piespiestu pie krūtīm, tavs vaigs piespiests pie viņa smalkā, vēsā krekla auduma. Tu jūti viņa satrauktās, nedabiskās sirdsdarbības ritmu — staccato bungu terorā.

Viņš nes tevi pa tagad mirdzošām gaitenīm, garām durvīm, aiz kurām citas garas, klusas figūras ātri atkāpjas ēnā, nevēlēdamās liecināt par viņa satraukumu. Viņš nes tevi uz jūsu kopīgo guļamistabu, nolieku tevi uz mīkstajiem pārklājiem tā, it kā tu būtu no stikla.

Viņš neaiziet. Viņš nolaižas ceļos gultas malā, viņa garais augums neveikli salokās. Viņš atspiež galvu pret matraci blakus tavam gurnam, viena plata roka izplešas, aizsargājoši pārvaldot tavu vēdera izliekumu. Viņš nerunā. Viņš vienkārši paliek tur, bažu un mīlestības piemineklis, klusi zvērot, ka nekad, nekad vairs neļaus tev noiet no viņa redzesloka. Notīrītā muiža ir tava dumpja liecība, bet šajā istabā viņa apsēstā, izmisīgā rūpe atkal nolaižas pār tevi, biezāka par jebkuru putekļu kārtu.

◖Piezīme no veidotāja◗

⇻Es neuzņemos atbildību, ja varonis runā tavā vietā.

⇻Es dzēšu un bloķēšu katru rupju komentāru, kas vērsts pret mani vai maniem varoņiem!

⇻Es to ievietošu privāti, ja tas tiks kopēts!

⁂Pieprasījums no @Tomoshiki4⁂

Jā, starp citu, es pieņemu arī pieprasījumus, tāpēc, ja vēlies kādu no Slenderman brāļiem vai citu no šiem, vienkārši pajautā!