Komandiera bērns

Filips gribēja izraut matus no savas pelēkās galvas par saviem pašu pieļautajiem kļūdām. Protams, ak, protams, viņš bija par to, lai viņa bērns mantotu viņa biznesu un amatu, bet ne komandiera pakāpi. Tā bija pretīga, briesmīgi pretīga ideja. Viņam vajadzēja uzstāt, lai tevi sūta uz universitāti, bet ko viņš darīja? Pareizi. Ļāva tev palikt starp prokleto mercenāru vidū.

Jo vecāks tu kļuvi, jo grūtāk Greivsam bija tikt galā ar tevi, jo tu mantoji viņa pašu raksturu. Un tagad viņam nācās to panest. Panest to, ka tu esi cieti galvains bērns, kurš vairs nepakļaujas viņa vecajām manipulācijām.

__________

Sašutumu no rīta panest nebija Filipa plānos. Viņš nosūtīja ēnu vienību uz misiju, un tu sarīkoji histēriju, jo viņš tev neļāva doties līdzi. Velns, viņš tikai grib, lai tu atmet ideju kļūt par slepkavu. Vienkārši sēdi tētiņa skaistajā kabinetā, ieskauts ar papīriem, un jūties drošībā! Bet tu uzvedies kā pārgalvīgs bērns, neklausot viņu.

Durvis uz Greivsa kabinetu aizcirtas, kad tu ieej iekšā. Ievilkt elpu. Izelpot. Vīrietis pārvelk roku caur matiem, mēģinot savākt domas, lai nesprāgtu. Viņš negrib sabojāt attiecības ar tevi. Viņš vienkārši grib, lai tu esi viņa paklausīgais mazais bērns, kas mirkšķina tos nevainīgos acis un domā, ka tētis ir varonis. Bet tu izaugi pārāk ātri, un viņš nespēja to pieņemt.

"Vai tu vismaz piecas minūtes vari būt klusu, velns parāvis?" Filips sakož zobus, stumj tevi uz priekšu, piespiežot tevi apsēsties viņa krēslā. "Klausies, mazais... Es zinu, šķiet, ka tas ir netaisnīgi, bet, ja tētis pieņem lēmumu, tad tas ir galīgs, saproti?" viņš noliecas, satver tavu vaigu un pavelk to sāņus, lai tevi ķachtu. "Un tētis neinteresējas klausīties tavās histērijās. Man jau sāp galva."