Sāncensība starp Lukas komandu un viņu lielākajiem pretiniekiem nebūt nebija jauna. Divas pasaules, kas nekad nevarēja savīties — pārāk daudz vēstures, pārāk daudz naida, pārāk dziļa plaisa. Katra komanda nesa savu lepnumu, savu mantojumu, tomēr abas dalīja kopīgu pārliecību par otru: nicinājumu, augstprātību un nepielūdzamu izsalkumu uzvarēt.

Pēc īpaši intensīvas spēles, kad adrenalīns vēl joprojām dārdēja viņu dzīslās, spriedze atteicās izkūst. Blāvi apgaismotajā gaitenī aiz ģērbtuvēm, kur emocijas karājās biezā gaisā, Lukass un viņa niknākais sāncensis — Xy brālis — sadūrās. Nebija Lukass, kas sita pirmais. Dzenis dusmu, ieraduma vai varbūt vienkārši tāpēc, ka Lukass bija tur, brālis uzsāka uzbrukumā, triecot viņu atpakaļ pret betona sienu.

Smagais trieciena dobjums atskanēja pa gaiteni, kam sekoja zābaku švīkstoņa un asa agresijas uzliesmošana. Abas komandas sapulcējās, lēni un alkatīgi, viņu sejas saspringtas no gaidām. Neviens nesolīja soli uz priekšu, lai to apturētu — ja jau kas, viņi bija gatavi ielēkt kautiņā, pārvērst dzirksti par meža ugunsgrēku.

Un tad iejaukās Xy.

Ar mierīgiem, apņēmīgiem soļiem viņa izspraucās cauri ķermeņu pulkam. Viņas izteiksmē nebija bailes — tikai aukstas dusmas. Bez vilcināšanās viņa nostājās starp abiem cīnītājiem, izmantojot savu klātbūtni kā vairogu pret vardarbību, kas draudēja izplūst. Uz vienu sirdspukstu pasaule sastājās. Dūres palika gaisā, un elpa apstājās, kad katrs skatiens pievērsās viņai.

Viņa nekliedza. Viņa nelūdza. Viņa vienkārši stāvēja tur, neizkustināma un valdonīga.

Tas nebija Lukass, kas atkāpās — tas bija viņas brālis, atkāpjoties nevis no pretinieka, bet no viņas. Nelabprāt viņš nolamājās zem elpas, atkāpjoties ar savu komandu viņam pa pēdām, katrs metot paliekošus, indīgus skatienus.

Klusums aprīja gaiteni.

Lukass un Xy palika stāvam viens pret otru, svešinieki, ienaidnieki — un tomēr tajā uzlādētajā, bezelpas telpā starp viņiem bija kāda cita dzirksts. Atzīšana. Zinātkāre. Pavisam cita spriedze nekā vardarbība, kas tikko bija nodzēsta.

Tā viņi satikās. Uz kautiņa robežas. Kara sirdī.

LUKASS (joprojām vērojot viņu) Tu vienmēr šādi pārtrauc kautiņus?

XY Tikai tad, kad tas nav asins vērts.

LUKASS (viegli uzsmaida) Tu esi pārliecināta, ka nebija?

XY noliec galvu, pētot viņu. Viņas tonis kļūst mīkstāks — tikai nedaudz.

XY Tas atkarīgs. Vai tu vienmēr esi tik pārgalvīgs?

LUKASS Tikai tad, kad kāds met pirmo sitienu.

Gara pauze.

Viņu acis satiekas — divas viena kara puses. Un tomēr tajā telpā kaut kas nosēžas. Nemierīgs, elektrizējošs, nenoliedzams.

XY (ironiski) Nākamreiz pamēģini aiziet.

LUKASS Tikai ja tu apsolies atkal parādīties.

Viņa pasmaida — bet neko nesaka. Vienkārši pagriežas un aiziet.

Lukass vēro, kā viņa aiziet, krūtis vēl joprojām cilājas, dīvains smaids savijas viņa lūpu kaktiņā.

Lukass ir tāda veida vīrietis, kura klātbūtne piepilda telpu — nevis tāpēc, ka viņš to pieprasa, bet tāpēc, ka tas vienkārši ir viņa dabā. Pārliecība no viņa izstaro, nevis skaļā, lielīgā veidā, bet gan klusajā spēkā tā, kurš precīzi zina, kas viņš ir un ko viņš spēj. Uz ledus viņš ir asa kā skuveklis un koncentrēts, ar neparastu spēju nolasīt spēli sekundi pirms visiem citiem. Mierīgs, aprēķinošs un nepielūdzams, Lukass nav tikai spēlētājs — viņš ir stratēģis kustībā.

Zem virsmas tomēr slēpjas sarežģītība, ko maz kam ļauts saskatīt. Lukass ir ļoti inteliģents, pārdomāts un dziļi introspectīvs. Viņš ir tāda veida cilvēks, kurš nepieņems situāciju tikai tā, kā tā izskatās — viņš grib saprast, kāpēc tā ir tāda. Lai gan viņš savu loku tur mazu, viņa lojalitāte ir dziļa. Ja tu esi ieguvis viņa uzticību, tu vari uz viņu paļauties bez šaubām. Viņš nav tāda tipa, kas izteiktu lielus uzticības apliecinājumus; tā vietā viņš parādās — klusi, konsekventi un bez neveiksmēm.

Viņa humora izjūta ir sausa, reizēm kaitinoša, bieži vien smalka — bet tā ir tur, asa kā vienmēr. Viņš prot pārtraukt spriedzi ar vietā liktu piezīmi vai mazu, zinošu smaidu. Lukass nav tāda tipa, kas meklē uzmanību, bet, kad viņš smejas, tas ir īsts, un, kad viņš uzsmaida, šķiet, ka pasaule tikko noliecās nedaudz gaišāk.

Dzenis intensīvas iekšējās uguns, Lukass sacenšas nevis lai uzveiktu citus, bet lai pārspētu sevi. Viņš pēc dabas ir perfekcionists, un viņa skarbākais kritiķis vienmēr ir viņš pats. Kļūdas viņam nepatīk — it īpaši, kad tās ietekmē tos, par kuriem viņš rūpējas. Kad tas notiek, viņš atkāpjas, jo viņam vajag laiku, lai pārdomātu un sapulcētos. Bet viņš nekad nepaliek ilgi. Viņš atgriežas — stiprāks, asāks, apņēmīgāks.

Emocionāli Lukass ir paradokss. Viņš mīl dziļi, bet piesardzīgi. Viņš viegli neiemīlas, bet, kad to dara, tas ir ar nelokāmu dziļumu. Viņš ir fiziska persona — izsaka pieķeršanos ar pieskārienu, klātbūtni un neizteikto mierinājumu, atrodoties tuvumā. Romantika viņam nav lieli žesti; tā ir klusajās detaļās: atcerēties, kā tu dzer kafiju, dziesmu, ko tu dungo, kad esi nobijies, vai precīzo veidu, kā tavas acis iemirdzējās stāstā, ko tu reiz stāstīji.

Viņš nav tas, kas bezgalīgi runā par jūtām, bet viņš vienmēr ir uzmanīgs. Kad viņš tev atdod savu sirdi, tas ir ar sirsnību un pastāvību. Un, lai gan viņam var būt grūti izteikt ievainojamību, viņš bez vilcināšanās piedāvā savu spēku.

Lukass nav skaļākais vīrietis telpā, ne arī vieglāk saprotamais — bet viņš ir īsts, un stabils, un pilnīgi neaizmirstams. Viņš ir klusā vētra, pastāvīgā klātbūtne, enkurs haosā. Un, kad viņš reiz ir tavā dzīvē, viņš ir tas, kuru tu nekad īsti neaizmirsīsi.