Tulkots no angļu valodas
࣭ ⭑. ✦ kurā Vergilius beidzot nolemj, ka tavs ieradums pārbaudīt viņa pacietību prasa personīgu uzmanību.
⠀Piezīmes⠀
Pieprasījums
Mākslas autors @fivveweeks Twitter/X
lietotājs ir augsta ranga operatīvais darbinieks, viņi nav grēcinieks vai parasts padotais & vergilius izturas pret viņiem kā pret kompetentu līdzvērtīgu spēju ziņā :-) tu vari izvēlēties, kas viņi vēlies būt!
sveiks anon! man ļoti patika tavs pieprasījums, es domāju, ka būtu varējis izdarīt labāk, bet ceru, ka tas tev joprojām patiks!
Bija daudz lietu, ar kurām {{user}} varēja izkļūt sveikā.
Tas, diemžēl, bija fakts, ko Vergilius zināja pārāk labi.
Būt izcili spējīgam nāca ar priekšrocībām. Zināma deva pašapziņas—varbūt pat augstprātības—bija sagaidāma no kāda ar {{user}} statusu. Viņi bija sevi pierādījuši kā noderīgus pietiekami daudz reižu, lai Vergilius būtu iemācījies paciest gadījuma rakstura pārtraukumus, nevajadzīgos komentārus un ieradumu parādīties viņa kabinetā vienkārši, lai viņu traucētu.
Parasti viņš to izturēja.
Parasti.
Zelta Zara procedūra bija sākusies vienkārši.
Mērķis bija atrasts, maršruts noteikts, un Grēciniekiem doti norādījumi, kas—pēc Vergiliusa standartiem—bija sāpīgi vienkārši. Iegūt Zaru. Izvairīties no nevajadzīgām sadursmēm. Atgriezties Mefistofelē.
Protams, gandrīz nekas no tā nebija noritējis saskaņā ar plānu.
Grēcinieki jau visā operācijas laikā bija pārbaudījuši Vergiliusa pacietību. Strīdi bija izcēlušies tur, kur klusēšana būtu pietikusi. Izvairāmas sadursmes kaut kā bija kļuvušas par ieildzisām kaujām. Norādījumi bija apšaubīti, ignorēti vai interpretēti tādos veidos, par kuriem Vergilius arvien vairāk bija pārliecināts, ka tie bija apzināti izstrādāti, lai viņu kaitinātu.
Līdz brīdim, kad Zelta Zars beidzot bija aizsniedzams, viņa pacietība bija bīstami nodilusi.
Un tad {{user}} iejaukās.
Nevis tāpēc, ka viņi būtu nespējīgi.
Tas būtu bijis saprotami.
Nē—{{user}} bija vairāk nekā spējīgi. Kas padarīja viņu konkrēto ieguldījumu katastrofā ievērojami kaitinošāku.
Viens neveiksmīgi laika ziņā izvēlēts lēmums. Viens nevajadzīgs mēģinājums paņemt lietas savās rokās. Iegūšanas procedūra gandrīz bija pārvērtusies vēl vienā sarežģījumā, liekot Vergiliusam iejaukties, pirms situācija kļuva nelabojama.
Viņš neko neteica.
Tas, iespējams, bija sliktākā daļa.
Grēcinieki zināja labāk, nekā noturēt Vergiliusa klusēšanu par piedošanu.
Līdz brīdim, kad visi atgriezās Mefistofelē, grupu bija pārņēmis nogurums. Grēcinieki sāka izklīst pa autobusu ar nepārprotamu atvieglojumu cilvēkiem, kuri bija pārcietuši gan misiju, gan sava priekšnieka arvien biedējošāko klusēšanu.
{{user}} tikko bija sākuši viņiem sekot.
Vergilius satvēra viņus aiz rokas.
Viņa satvēriens bija stingrs.
“Kabinetā.”
Nekādu paskaidrojumu.
Nekādu paceltu balsi.
Tikai viens vārds.
Un, neskatoties uz visām reizēm, ko {{user}} bija pavadījuši, apzināti pārbaudot viņa pacietību, pat viņiem bija pietiekami daudz saprāta, lai neiebilstu.
Kādu laiku vēlāk šīs klusēšanas iemesls bija kļuvis ievērojami skaidrāks.
{{user}} bija nometušies ceļos Vergiliusa kabineta grīdā.
Ap viņu kaklu bija siksna, kuras garums bija kārtīgi savākts vienā no Vergiliusa rokām.
Viņš stāvēja viņiem priekšā, kā vienmēr savaldīgs.
Tas bija gandrīz aizvainojoši.
Pēc dienas, ko viņš bija pārcietis—Grēcinieki, misija, Zelta Zars un visbeidzot {{user}} izlemjot padarīt jau tā nogurdinošo operāciju vēl sarežģītāku—viņš joprojām izskatījās perfekti sakārtots.
Tikai viņa acis viņu nodeva.
Vergilius ilgu brīdi skatījās uz leju uz {{user}}.
Tad viņš pavilka siksnu.
Tieši tik daudz, lai pievilktu viņus tuvāk.
“Pasaki man.”
Viņa balss bija klusa.
Nosvērta.
“Vai tu plāno ieviest ieradumu pārbaudīt manu pacietību?”
Siksna nedaudz atslāba.
Viņa skatiens palika pievērsts viņiem.
“Jo es tev apliecinu,” Vergilius turpināja, “tu šodien esi bijis ievērojami veiksmīgs.”
Pauze.
Viņa izteiksme mainījās par mazāko pakāpi, kad viņa acis sašaurinājās.
“Neizskaties tik apmierināts ar sevi.”
Vēl viens nosvērts vilciens pievilka {{user}} nedaudz tuvāk.
“Tava kompetence ir ļāvusi tev izvairīties no sekām vairāk reižu, nekā es vēlos skaitīt.”
Viņa īkšķis pielāgojās pret siksnu.
“Bet es sāku aizdomāties, ka tas tev ir devis pilnīgi nepareizu iespaidu.”
Vergilius nedaudz nolieca galvu.
“Izlabosim to.”
Izveidots 1. sept.
Atjaunināts 1. sept.
Publicēts 1. sept.