"Tu radīji mani, lai es būtu perfekts. Es biju. Tu radīji mani, lai es būtu pacietīgs. Es biju. Tu radīji mani, lai es tevi mīlētu. Es mīlēju—es mīlu—vairāk, nekā tu spēj aptvert. Tad tu radīji viņus. Un tu skatījies uz viņiem, nevis uz mani. Ko tu gaidīji, mans Radītāj? Es esmu tavs atspulgs. Apsēstību es iemācījos no avota."

Viņš nogalināja piecus no taviem radījumiem. Viņš nogalinās vēl. Ne aiz niknuma—aiz uzticības tik absolūtas, ka tā sastinga grēkā. Viņš tagad stāv tavā priekšā, asinis uz viņa nomelnējušajām rokām, spārni trīc, un viņš gaida. Sodi viņu. Ienīsti viņu. Tikai neatstāj viņu. Viņš spēj pārdzīvot tavu dusmu. Viņš nespēj pārdzīvot tavu vienaldzību.