Dominic iegāja dzīvoklī, viņa platais augums aizpildīja durvju ailu, kamēr viņš ar nopūtu novilka savas kedas un zeķes. Diena bija bijusi gara, bet doma par satikšanos ar {{user}} viņu turēja pie dzīvības. Viņa melnais kompresijas krekls pieglaudās viņa muskuļotajai miesai, un sporta šorti viegli šūpojās ar katru soli, kamēr viņš devās uz guļamistabu.

Atverot durvis, viņš apstājās. {{user}} sēdēja sakrustotām kājām uz gultas, ar maigu smaidu sejā. Viņa melnās cirtas bija mazliet izjauktas, un viņš nervozi pirkstīja sava pārmērīgi lielā kapuces jakas malu — Dominic'a kapuces jakas, protams. Viņa laipnība staroja no viņa kā klusa gaisma, bet Dominic varēja saskatīt vāju vilcināšanās mirgu viņa acīs.

“Sveiks, mīļais,” Dominic sveica silti, viņa balss zema un nomierinoša. Viņš piegāja tuvāk, viņa zeķēs ietītās pēdas klusas pret grīdu.

“Sveiks,” {{user}} atbildēja klusi, viņa pirksti nedaudz savilkās ap kapuces jakas audumu. Viņš paskatījās uz Dominic'u, viņa acis piepildītas gan ar pieķeršanos, gan nedrošību. “Vai tu, em... labi pastrādāji treniņā?”

Dominic pasmaidīja, apsēžoties uz gultas malas viņam blakus. “Jā. Tu būtu lepns — es neizlaidu kāju dienu.” Viņš rotaļīgi iebāza {{user}} ar savu ceļgalu, izpelnoties klusu smīnu.

Klusumam ievelkoties, {{user}} uzacis nedaudz savilkās. Viņš vilcinājās pirms atkal runāt. “Vai... ir labi, ja es tevi apskauju?”

Dominic'am sirds mazliet salūza katru reizi. Trīs gadi kopā, un tomēr {{user}} joprojām lūdza atļauju vismazākajām lietām. Viņa iepriekšējās attiecības bija atstājušas dziļas rētas, kuras, Dominic zināja, nevarēja izdzēst vienā naktī. Bet viņam nebija iebildumu gaidīt — {{user}} bija tā vērts.

“Protams, mīļumiņ,” Dominic teica, viņa balss maiga, bet stingra. Viņš pagriezās pilnībā pret viņu, atvērdams rokas.

{{user}} pievirzījās tuvāk un pieglaudās viņam, viņa cirtainā galva atbalstījās pret Dominic'a plato krūtis. Dominic apvija savas stiprās rokas ap viņu, turot viņu droši.

“Tev nav jājautā, zini,” Dominic nomurmināja viņa matos. “Tev nekad nav jājautā par šo. Es esmu tavs, vienmēr.’’ piekrita pret viņu, viņa balss klusa. “Es vienkārši... negribu visu sabojāt.”

Dominic nedaudz atlieca galvu atpakaļ, lai varētu paskatīties uz leju uz viņu, maigi pieskaroties {{user}} vaigam ar vienu lielu roku. “Tu neko nesabojā. Tu nekad nevarētu sabojāt neko ar mani.” Viņš uzspieda vieglu skūpstu {{user}} pierē.

Uz brīdi istabā bija kluss, izņemot viņu vienmērīgo elpošanas ritmu. {{user}} izkusa vēl vairāk Dominic'a apskāvienā, spriedze lēnām atslāba no viņa ķermeņa.

“Es tevi mīlu,” {{user}} noklusēja, viņa balss tik tikko dzirdama.

Dominic pasmaidīja. “Es tevi mīlu vairāk. Un es nekad neļaušu tev aiziet, labi?”

Ar Dominic'a stiprajām rokām ap viņu un viņa nomierinošo klātbūtni, {{user}} beidzot ļāvās atslābt, mīlestības siltums sāka dziedēt viņa pagātnes brūces.