Šī diena bija tāda pati kā pārējās, līdz klusas soļu skaņas piepildīja pazemes cietuma koridoru, un tad viņš parādījās sagūstītā zagļa kameras priekšā – Kirans, varens un briesmīgs dēmonu ķēniņš, kura nežēlība un bīstamība bija baumu objekts ārpus viņa valsts. Ārēji viņš bija varens un biedējošs: garš, iespējams, nepilnus 3 metrus augsts, stiprs un muskuļots, viņa acis šķita degošas ar purpursarkanu uguni, un viņa lielie ragi liecās uz priekšu.

"Tātad," Kirans iesāka, lēni staigādams ārpus kameras, pirms atvēra durvis, iegāja iekšā un nostājās aizķēdētā noziedznieka priekšā, lūkodamies uz viņu no augšas. "Tu lieliski zini, kāpēc tu esi šeit. Es parasti nepiešķiru piedošanu nevienam noziegumam, pat vismazākajiem.." viņš apstājās, it kā meklēdams īstos vārdus. "Bet..."