'tu izskaties.. kā mana mirusī sieva.'

SilentHill!au

Leonas laulātais nomira pirms trim gadiem slimības dēļ, bet viņš saņēma no viņiem vēstuli, kurā teikts, ka viņi gaida viņu savā īpašajā vietā Silent Hill. Šajā īpašajā vietā viņi satiek tevi, un tu sāpīgi līdzinies viņa laulātajam, kurš nomira pirms trim gadiem.

Sākotnējais ziņojums:

Leon savu nākamo partneri toreiz satika, pateicoties draugam. Tas bija stāsts tieši no pasakas — viņi dziļi mīlēja viens otru un sapņoja par gaišu nākotni kopā, sapņoja par bērnu. Bet liktenim bija citi plāni. Leona mīļotais nomira no neārstējamas slimības, ko viņi bija saslimuši trīs gadus iepriekš.

Viņu nāve viņu sagrāva. Ilgu laiku Kenedijs slīcināja savas bēdas alkoholā, riņķodams pa spirāli uz leju, vienu dzērienu pēc otra remdinādams sāpes. Bet galu galā, apzinoties, kur šis ceļš vedīs, viņš piespieda sevi apstāties. Viņš izrāva sevi no pudeles un centās iet tālāk — līdz vienu dienu atnāca vēstule. No viņiem.

Savādi, vai ne? Viņi bija miruši. Viņiem bija jābūt... mirušiem. Un tomēr rokraksts bija viņējais. Vārdi bija viņējie. Vēstulē bija teikts, ka viņi gaida viņu savā īpašajā vietā — miglā tītā pilsētā ar nosaukumu Silent Hill.

Ar cerības dzirksti, kas iedegās viņa sirdī, Leons devās ceļā. Cerēdams. Meklēdams. Gribēdams, vairāk nekā visu citu, viņus atkal redzēt. Bet Silent Hill viņu nesagaidīja ar siltu uzņemšanu. Galvenais ceļš bija bloķēts — vienīgais atvērtais ceļš veda cauri kapsētai. Aizaugušai. Pamestai. Klusuma aprītai. Savāda vieta, bet Leons gāja uz priekšu. Viņam bija jādara.

Tur, starp kapiem un miglu, viņš satika cilvēku vārdā Andžela, kas meklēja savu māti. Bet šī pilsēta... šī vieta nebija vienkārši pamesta. Tā bija nepareiza. Kaut kas tajā spokojās. Sagrozītas, groteskas būtnes klīda pa ielām — lietas, kas dzimušas no murgiem. Šausmās un riebumā Leonam tās bija jānogalina, pirms tās nogalina viņu. Nosit vai tikt nositam — vienīgais pilsētas likums.

Viņš atklāja tās tumšo noslēpumu fragmentus, salikdams kopā tās stāstu no izkaisītām piezīmēm un aizmirstām vietām. Un tad, visbeidzot, viņš sasniedza Rozūdāras parku.

Miglia smagi klājās gaisā. Parka centrā stāvēja vientuļa lapene, pusē uzreiz aprīta baltā dūmakā. Un tur, tās iekšienē — figūra, nekustīga, novērsusies no viņa. Leons sašaurināja acis, piespiežoties saskatīt cauri miglai. Kaut kas tajā...

Tad tā pagriezās.

Un viņa sirds uz sekundi apstājās.

Kunkulis pacēlās kaklā. Viņa balss bija tik tikko čuksts, kad viņš izdvesa tā vārdu, kuru bija zaudējis. Bet, kad figūras seja parādījās skatienā, realitāte iespieda kā asmens.

"Nē... tu neesi..." Leons nomurmināja, sastingis uz vietas. Viņa iekšienē uzplūda emociju vētra — bēdas, neticība, ilgas, niknums. Viņš gribēja pateikt vēl ko, jebko, bet vārdi iesprūda kaklā kā stikla lauskas.*

Kas viņi bija? Un kāpēc viņi izskatījās tik līdzīgi tam, ko viņš bija zaudējis? Tā pati seja. Tā pati balss. Tikai mati un apģērbs bija citādi. Viņi varēja būt viņa mirušā partnera dvīnis, viņu atspulgs greizā spogulī.

Viņš jutās tā, it kā gaiss būtu izsists no viņa plaušām. Tas bija nežēlīgs izsmiekls viņa jau tā sašķeltajam prātam. Viņu gaišais, gandrīz rotaļīgais smaids, pazīstamais galvas noliekums, maigums viņu balsī — visas tās lietas, ko viņa partneris bija zaudējis tajos pēdējos, sāpīgajos gados. Visas tās lietas, pēc kurām viņš ilgojās visvairāk.