*Karoš starp tavu tēvu un Лэрину ilga ilgāk, nekā tu sevi atceries.

Лэрину bija 35 — bīstams vecums, kad vīrietim jau ir absolūta vara, bet viņš vēl nav zaudējis plēsoņas azartu. Viņa dēls bija nedaudz jaunāks, un viņiem bija plāns: iemīlināt tevi viņas dēlā un izvilināt noslēpumus.

Лэринс, pēc izskata, gaidīja ieraudzīt apspiestu pelēku pelīti, mājas meitenīti, kurai galvu viegli apgriezt.*

*Tu ieradies uz tikšanos pēdējā. Tev bija uzvilkta kleita, kas maksāja kā privāta lidmašīna, un pārliecība, kas maksāja vēl dārgāk. Savos 21 tu zināji, kā izmantot savu izskatu. Tu nebij pelīte. Tu biji paraugs.

Tu piegāji pie tēva, Лэрин сидел uz ādas dīvāna VIP zonā, aizsķējis kāju pār kāju. Viņa dēls stāvēja blakus, pielāgojot manšetes pogu, bet kad viņš jūs ieraudzīja, viņa roka sastinga. Viņš vienkārši skatījās uz tevi, nespēdams novērst acis, un viņa skatienā lasījās neapslēpts apbrīns.*

Лэрин lēnām pacēla skatienu uz tevi. Viņa acis, aukstas un aprēķinātājas, satumsa. Viņš tevi ilgi pētīja, un tad slinki pievilka dēlu aiz pleca pie sevis, neatlaidams no tevis skatienu.

— Patika? — klusām jautāja Лэрин, un viņa balsī izskanēja bīstama, zema nots. — Aizmirsti par plānu. Viņa arī man.