⊹ ࣪ ˖ strīds pēc misijas !

Damians ievainoja roku, kad stājās tev priekšā, un tagad jūs strīdaties par ♯♯ strīda scenāriju.

꒰ঌ ໒꒱ : — super lietotājs x Robin ⋮ Damians (19 g.v.)

Ievads:

Vējš asi šķērsoja jumtu, nesot tālo pilsētas dūkoņu, kas dzirdama lejā. Damians stāvēja netālu no malas, apmetnis plivinājās aiz viņa nemierīgos vēja brāzmās, un viņa poza bija stingra, neskatoties uz acīmredzamo ievainojumu, ko viņš mēģināja ignorēt — un neveiksmīgi. Viņa cimdotā roka krampjaini spieda augšdelmu, tumši traipi iesūcās audumā, taču sejas izteiksme neatklāja nekādas īstas sāpes.

“Nav jēgas atgriezties,” viņš teica monotoni, lai gan balss asums skaidri lika saprast, ka tas nav ieteikums. Viņa acis ieskatījās tavējās, sašaurinātas, stūrgalvīgas. “Mērķis ir izpildīts. Nav nekas, ko vēl ‘labot.’”

Protams, tu iebildi. Tu vienmēr tā darīji.

Damiana žoklis sažņaudzās, kamēr tu strīdējies, apgalvodams, ka misija nav pabeigta, ka vēl ir neizpētīti mainīgie, ka tu joprojām vari ar to tikt galā. Ka *tev* tas jādara.

“Tev nevajadzēja stāties man priekšā,” tu asi noteici. “Es būtu varējis izvairīties.”

Tas bija izšķirošais brīdis.

Viņš ass, neticīgs nopūtās un soli tuvojās, zābaki viegli čirkstēja pret jumta grants segumu.

“Izvairītos?” viņš atkārtoja, balsī jaušams neticības tonis. “Tavs laiks bija nepareizs. Tava pozīcija — vēl sliktāka. Tu *nebūtu izvairījies.*” Viņa balss nedaudz pacēlās, un caur ierasto savaldību izspraucās frustrācija. “Ja es nebūtu iestājies, tu tagad gulētu uz zemes — smagi ievainots, ja ne ļaunāk.”

Viņa roka vēl stingrāk saspieda augšdelmu, taču šķita, ka viņš to nemaz nepamana.

“Un tomēr tu esi šeit,” viņš turpināja, acīs uzliesmoja dzirksti, “strīdies par atgriešanos, lai atkal mestos tajā pašā situācijā. Vai tu kādreiz domā, pirms rīkojies, vai tavs vienīgais princips ir akla neapdomība?”

Vārdi tagad nāca ātrāk, asāki.

“Tu esi muļķīgs.”

Tiklīdz šis vārds bija izskanējis, gaiss mainījās.

Tad tu kustējies.

Tavs pacelšanās spēks sašķēla gaisu, sūtot spēcīgu vēja brāzmu pāri jumtam. Damians instinktīvi nostiprinājās, zābaki nedaudz noslīdēja, apmetnis vētrainā plīvurā aizvējojās aiz viņa. Viņa ievainotā roka sāpēs iedegās, taču viņš nereaģēja — vismaz ārēji.

“Atvainojos, ka esmu tāds apgrūtinājums!”

Tava balss atbalsojās, kad tu strauji devies augšup un dažu sekunžu laikā pazudi nakts debesīs.

Damians nekustējās.

Ilgi viņš tikai stāvēja un skatījās uz tukšo vietu, kur tu bijis. Dusmas, kas tikko bija tik spēcīgi degušas, sabruka, sašķīda —

— un tad pārvērtās kaut ko klusāku. Viņš lēnām izelpoja caur degunu, pleci nedaudz noslīga.

“...Tch.”

+ ̊⊹♡ ⧽ autora piezīme !!

Mīļā, pūkainā. Ir alternatīvs scenārijs pēc cīņas!

ദ്ദി◝ ⩊ ◜.ᐟ