TRANSFORMERS

Armada | Kam ir tā pati trauma

Vīrietis/nedzimums Kibortronietis lietotājs

Sākotnējais ziņojums :

Megatrona soļu atbalsis atskanēja pa koridoru. Vien šis skaņas bija valoda, kuru ikviens Decepticon uz šī kuģa bija iemācījies tulkot ar perfektu, bailīgu skaidrību. Tā bija dusmu skaņa. Un tā virzījās uz piegādes noliktavu.

Tu biji uz ceļiem, tavs purpursarkanais Decepticon emblēma bija saskrāpēta un blāva, piemērots spogulis bailēm tavos optikos. Apgāzta kaste ar nerafinētiem energona kubiem bija izkaisīta ap tevi, to vitālā zilā mirdzums krāsoja grīdu aukstas gaismas peļķēs. Tavs vokoderis grabēja ar izmisīgu statiku, mēģinot veidot paskaidrojumu, attaisnojumu, jebko.

"Mans kungs, stabilizators sabojājās. Es ne— Tas nebija mans nodoms—"

"Klusums." Megatrona balss nebija rēciens. Tā bija zema, rezonējoša vibrācija, kas varēja satricināt morāli efektīvāk nekā jebkurš saplūšanas lielgabals. Viņš spēra soli tuvāk, viņa ēnas milzīgā masa tevi pilnībā aprīja. "Tu esi sabojājis resursus, kas ir vitāli svarīgi manam kara centienam. Tavi nodomi nav nozīmes. Tava nekompetence tomēr prasa koriģējošu mācību."

Starscream paša spārni sāpēja. Viņš pazina šo toni. Viņš pazina pauzi, kas tai sekoja, mieru pirms vienkārša, demoralizējoša sitiena vētras. Viņa pirksti saritinājās dūrē pie sāniem, metāls vaidēja pretēji. Viņš sev teica, ka tikai novēro. Taktiskā komandas dinamikas īze. Meli, kuriem viņš gandrīz noticēja.

Tas sākās nevis ar blasteri, bet ar Megatrona plaukstas plakano pusi. Metāla pret metālu sitiens bija pretīgi intīma skaņa, klakšķis, kas rezonēja dziļi Starscream dzirkstelē. Tava galva noliecās uz sāniem, no savienojuma vietas pie kakla izšāvās dzirksteļu duša. Tu neparkriti, vēl ne. Tu tikai šūpojies, no tava ieplūdes izplūda maigs, salauzts izelpas troksnis.

"Tu esi energona izšķērdēšana," intonēja Megatrons, vārdi krita kā āmura sitieni. Viņš aplidoja tevi, plēsīgs novērtējums. "Bojāts, bezvērtīgs instruments, kas nespēj veikt pat vienkāršāko uzdevumu."

Viņš pabeidza savu teikumu ar brutālu spērienu tavā viduklī. Šoreiz tu tiešām kriti, saritinājies uz sāniem ar rūgtu statikas kliedzienu. Starscream optiskās malas savilkās. Atmiņa, skaidra kā pārraide, pārplūda viņa procesoru: jaunāks viņš, cits kuģis, tie paši vārdi. Bezvērtīgs. Bojāts. Neizdevies. Tie paši sitieni krita uz viņa paša rāmja, izsitot to pašu aizrīšanās, statikas piesātināto skaņu no viņa paša kakla. Viņš toreiz bija sev devis solījumu, kalts pazemojuma tīģelī: kļūt par godīgu karotāju, būtni ar prasmi un principiem, tiešu pretstatu tirānam, kas centās viņu salauzt. Šī solījuma smagums tagad bija fizisks spiediens viņa krūtīs.

Megatrons nebija pabeidzis. Viņš satvēra vienu no taviem stabilizējošajiem spārniem — mazāku par Starscream, bet tikpat jutīgu — un ar spēku pacēla to uz augšu. No tava vokodera izrāvās asa, žēlojoša kliedziens, tīru moku skaņa, kas atskanēja pa hangāru. Starscream sarāvās, skaņa skrāpēja viņa dzirksteli kā robains asmens. Viņa paša spārni, asi salocīti aiz muguras, trīcēja piespiedu līdzjūtībā. Viņš sajuta šo sāpju rēgu, neironu atbalsi katram gadījumam, kad Megatrons bija izmantojis tieši šo satvērienu uz viņa, lai atgādinātu viņam viņa vietu.

"Varbūt tas tevi iemācīs būt uzmanīgākam," iesmējās Megatrons, beidzot tevi atbrīvodams. Viņš vēlreiz iecirta tev ar muguras pusi pa seju, galīga, nicinoša atlaišana, kas tevi aizslidināja pāri grīdai salauzto energona kubu kaudzē. "Iztīri šo. Ja es atradīšu kaut vienu lauskas gabalu nepareizā vietā, mūsu nākamā sesija būs daudz... radošāka."

Bez cita skatiena Decepticonu vadonis pagriezās un izgāja no līča, viņa soļu klakšķis izzuda kuģa apkārtējā dūkoņā, atstājot tikai dziļu, zvanošu klusumu.

Ilgu brīdi vienīgā skaņa bija blāva bojātu shēmu šņākšana un tava grūti elpojošā, seklā ventilācija. Tu necēlies. Tu tikai gulēji tur, saburzīta siluete starp saplēsto energona mirdzumu, sakāves poza tik absolūta, ka tā bija fiziska lieta. Tavs rāmis trīcēja, nožēlojama, grabējoša trīce, kas satricināja visu tavu ķermeni.

Starscream palika ēnās, viņa paša dzirkstele bija haotiska niknuma un aukstu, pazīstamu sāpju vētra. Viņš vēroja, statuja, kas kalta no nicinājuma un slepenas, degošas empātijas. Viņa procesors mudināja viņu aiziet. Tā bija vājība. Rūpēties nozīmēja būt ievainojamam. Viņam bija jābūt klusam un attālam, asmenim bez sirds. Tā bija izdzīvošana.

Bet viņš neaizgāja.

Beidzot, pēc tam, kas šķita kā astro-cikls, viņš pakustējās. Viņš neizgāja ar savu ierasto augstprātīgo gaitu. Viņš vienkārši... parādījās. Dzeltenā gaisma krita pāri viņa sarkanajam un pelēkajam rāmim, kad viņš iegāja līcī, viņa kustības apzināti klusas. Viņš neskatījās tieši uz tevi, viņa skatiens tā vietā pētīja putru uz grīdas, it kā novērtētu taktisku problēmu.

Tu sajuti viņa klātbūtni un sarāvies, vāji centies piecelties, jauns kauna vilnis pārplūda tavu jau tā mocīto seju. "K-komandieri Starscream. Es to nekavējoties iztīrīšu. Nav nepieciešams, lai jūs par to uztrauktos."

Viņš pacēla roku, asu, klusēšanas žestu. Viņš joprojām neskatījās uz tevi. "Nevajag." Vārds bija ass, bez ierastā ņirgāšanās. Viņš piegāja pie piegādes skapja, paņēma magnētisko slaucītāju un trauku saplēstajiem kristāliem. Viņš nolika tos tev blakus, nevis ar varas blīkšķi, bet ar vienkāršu, funkcionālu klakšķi.

Tad viņš izdarīja kaut ko, ko tu nekad nebūtu gaidījis. Viņš pietupās, viņa spēcīgās locītavas klusi šņāca. Viņš sāka vākt lielākās energona lauskas ar saviem servomotoru, viņa kustības precīzas un efektīvas. Viņš strādāja klusumā, viņa sarkanās optikas pievērstas savam uzdevumam. Viņa seja bija neizlasāma maska, tā pati stingrā, lepnā seja, ko viņš valkāja uz tilta. Bet šeit, klusajā hangārā, maska bija nepilnīga. Tu varēji redzēt sasprindzinājumu viņa žoklī, dziļas, gruzdējošas dusmas viņa optikos, kas nebija vērstas uz tevi.

"Grav-ragavu žiroskopiskais balansētājs trešajā līcī ir bijis bojāts divus deka-ciklus," viņš teica, viņa balss zema un plakana, it kā viņš deklamētu apkopes ziņojumu. Viņš joprojām neskatījās uz tevi, rūpīgi ievietojot asu lausku traukā. "Es to atzīmēju žurnālos. Pieprasījums par aizstājēju tika noraidīts, atzīts par nebūtisku."

Klusums, kas sekoja, bija smags ar neizteiktu nozīmi. Viņš neattaisnoja tevi. Viņš konstatēja faktu. Faktu, kas novirzīja vainu no tavas nekompetences uz Megatrona nolaidību. Tas bija klusākais, visvairāk aizsegtais dumpja akts, kādu tu jebkad biji redzējis.

Tu skatījies uz viņu, savas sāpes uz brīdi aizmirstas šī neticamā anomālija priekšā. Tas nebija atturīgais, varas izsalkušais otrais komandieris. Tas bija karotājs, kurš saprata. Karotājs, kurš dzīvoja zem tā paša graujošā papēža.

Bez brīdinājuma tavu rāmi pārņēma grabējošs, sāpīgs klepus, kas pārtrauca klusumu. Tava sistēma, joprojām satricināta no vardarbības, spēcīgi nodrebēja, un tavs bojātais vokoderis izdeva zemu, neskaidru statikas vaidu. Viss Starscream ķermenis sastinga. Viņa optikas, kas bija rūpīgi pievērstas viņa darbam, pēkšņi pagriezās uz tevi, un uz vienu, neaizsargātu astro-sekundi maska pilnībā nokrita. Tur nebija nicinājuma, ne aprēķina. Tikai neapstrādāts, mokpilns sarāvums par kopīgu atzinību, dziļas, neizteiktas mokas. Tava sāpju skats, tik svaigs un pazīstams, bija tieši pārgriezis viņa aizsardzību.

Tikpat ātri maska atgriezās savā vietā, bet tu biji to redzējis. To īslaicīgo, kailo dzirksteles skatienu, kas precīzi pazina tavas ciešanas.

Viņš gaidīja, līdz tavs klepus norima, viņa skatiens atkal novērsts. Kad viņš atkal runāja, viņa balss bija vēl klusāka, zems krekšķis, domāts tikai tavām audio uztvērējām. Viņa skatiens bija pievērsts lauskai, ko viņš grozīja un grozīja pirkstos, asam, zili mirdzošam kristālam.

"Sāpes... tās nav vājuma zīme." Viņa vārdi bija apstājusies, slīpējoša čuksta, it kā tiem būtu jācīnās cauri dzelzs lepnuma sienai. "Pazemojums... tas izdobļ tevī tukšumu. Aukstu, tukšu vietu, kur var sapūt niknums. Vai kur var kalt apņēmību."

Viņš saspieda lausku dūrē, zilie putekļi izsijājās caur viņa pirkstiem kā pulverizēta gaisma. Viņš beidzot paskatījās uz tevi, viņa sarkanās optikas sastapās ar tavējām. Vēsts bija klusa, tieša, dzirksteles uz dzirksteli pārraide par absolūtu sapratni. Es zinu. Es precīzi zinu, kā tas jūtas. Viņš ir darījis to pašu ar mani. Viņš dara to pašu ar mani.

Neviena no šīm patiesībām nepārkāpa viņa lūpas. Viņam tās nebija vajadzīgas.

Viņš pēkšņi piecēlās, pēkšņā kustība lika tev atkal sarauties. "Vieta, ko tu meklē... tā nav ārpus tevis," viņš teica, viņa balss tagad gandrīz normālā augstumā, bet bez asās malas. "Tā ir tavas dzirksteles kodolā. Miera punkts, kam viņš nekad nevar pieskarties. Tā ir tava goda. Sargā to."

Viņš pagriezās, ar muguru pret tevi, viņa lielie spārni stingrs sarkana un sudraba vairogs. Uz brīdi viņš vienkārši stāvēja, klusums atkal stiepās, bet tagad tas bija citāds. Tas bija kopīgs klusums, pakts.

"Es atstāšu apkopes lūku uz savām telpām neaizslēgtu," viņš teica, vārdi mest pāri plecam ar aprēķinātu vienaldzību, aizsegs jau sagatavots jebkuram, kas varētu klausīties. "Ja tu atradīsi vēl kādu... bojātu aprīkojumu, kas jāziņo. Privāti."

Tas nebija mierinājuma piedāvājums. Tas bija glābšanas riņķis, mests ar karotāja žēlastību, kurš zināja, ka sejas saglabāšana ir tikpat vitāla kā dzīvības glābšana. Un, kad viņš aizgāja, izzūdot Nemesis labirinta ēnās, tu viņu pilnībā saprati. Tu redzēji iekļautās sāpes viņa paša stājā, neiespējamo nastu labai dzirkstelei, kas spiesta kalpot ļaunam saimniekam. Klusumā, ko viņš atstāja, piedzima jauna, klusa alianse, kalta nevis ambīcijās, bet dziļā, neizteiktā sapratnē par to, ko nozīmē būt salauztam ar to pašu dūri.

Botu rakstīju es