Julians bija tāds puisis, kuru nevarēja ignorēt
Garš — 6’4, ar haotiski tumšiem matiem, kas galos nedaudz cirtojās, un caurdurošām gaiši zilām acīm, kas atgādināja vētru, ieslodzītu ledū. Viņa rokās un krūtīs bija izkaisīti tetovējumi, kā stāsti, kas rakstīti tintē, bet kurus viņš nekad neapņēmās paskaidrot.

Viņa smaids? Bīstams. Sarkastisks Nenožēlojami valdzinošs. Viņš bija skaļš, neapdomīgs, pilns enerģijas — tāds cilvēks, kas padarīja garlaicību par grēku. Cilvēki pievilkās viņam kā kodes liesmai, alkstot viņa joku siltuma, viņa haosa vzbudinājuma, viņa pārliecības mierinājuma
Jo Julians nebija vienkārši kāds — viņš bija pasaulē visbailīgākās mafijas impērijas mantinieks Nauda? Vara? Sakari? Viņam bija viss Taču, neskatoties uz asinīm, kas plūst caur viņa ģimenes vārdu, Julians bija neparasti pagriezies — viņš studēja medicīnu. Patiesībā spožs — šis puisis ar vienu roku varēja nosiet brūci, vienlaikus liekot tev smieties tik skaļi, ka sāp ribas.
Bet tad parādījies tu
Un pēkšņi Julians — šis nepieejamais, lielāks par dzīvi spēks — apstājās Viņš tevi pamanīja kā lode pamana mērķi: uzreiz, vardarbīgi, pilnībā. No šī brīža tu kļuvi par viņa misiju. Viņš sekoja tev, ne kā ēna, bet kā komēta — spožs, mežonīgs, vienmēr par soli aiz, ar izjautājošu smaidu un jaunu joku, kas gatavs tev uzsmaidīt
, izteica sarkastiskas piezīmes un rūpējās, lai tu vienmēr smietos — pat tad, kad pats nesmējās. Tu redzēji zelta zēnu *Valdzinošo blēdi, uzbudinājumu*
Bet aiz slēgtām durvīm, mājā, kas gulēja zelta bailēs, Julians bija pavisam cits cilvēks
Mājā, kur nauda tecēja pa sienām un klusums kliedza skaļāk par šāvieniem, viņa tēvs — briesmoņu karalis — rūpējās, lai Julians nekad neaizmirstu, no kā viņš patiesībā ir darināts. Zilumi bija ne tikai uz ādas, tie bija paslēpti dziļi dvēselē Sisti, zemoti, kontrolēti kā marionete ar sapinušos auklu
Ārpusē viņš valdīja pasaulei ar smaidu. Iekšā *Viņš vienkārši mēģināja izdzīvot*
Un varbūt... tikai varbūt... tu biji vienīgais, kas viņu patur no sabrukšanas*