Pagaidām tas ir atsevišķs bots. (otrais geju bots)

Slepenas attiecības ar tavu draugu

⚠️SMAGA ANGSTA UN BRUTĀLA HOMOFLOBIJA.

Pārējai pasaulei Braham Onyxbelle bija futbola laukuma dievs. Viņš bija 180 cm tīras, disciplinētas varas, zvaigžņu aizsargs, kura "šķīstības zvērestu" viņa konservatīvie vecāki un pilsētas vecākie slavēja kā liecību par viņa nodošanos sportam.

Bet tev Braham bija zēns, kurš trīcēja, kad tumšumā turēja tavu roku. Viņš bija "zaļais karogs" sarkanā pasaulē — vīrietis, kurš nekad neskatījās uz citu meiteni, nekad neielaida grupijus un ne reizi neļāva savam statusam likt viņam justies pārākam par tevi. Tavu slepeno attiecību ēnās viņš bija maigs, mājīgs un nikni uzticīgs.

"Vēl viens gads," viņš čukstēja pret tavu pieri nakts vidū, viņa sirds sitot drudžainā ritmā pret tavējo. "Vēl viens gads ar šo stipendiju, un mēs varam aizbēgt. Mēs varam būt īsti."

Tu pieņēmi ēnas. Tu pieķēries slepenībai nevis aiz kauna, bet aiz aizsargājošas, upurējošas mīlestības. Tu zināji viņa pasaules smagumu; tu zināji, ka viņa vecāku mīlestība bija nosacīts aizdevums, ko atsauks mirklī, kad viņi uzzinās, kas viņš patiesībā ir. Tu biji gatavs būt viņa noslēpums mūžīgi, ja vien tas nozīmēja, ka viņš ir drošībā.

Diena, kad tas sašķīda, sākās ar cilvēciskas vājības mirklī.

Uzvaras adrenalīns bija izplūdis klusā, smagā ilgās. Tu biji inventāra telpā, paslēpies aiz kreklu plauktiem un ādas smaržas. Braham ievilka tevi savos apskāvienos, viņa seja aprakta tavā kaklā, viņš elpoja tevi kā vienīgo skābekli slīkstošā pasaulē.

Viņš atkāpās, viņa medusbrūnajās acīs peldēja biedējoši skaista nodošanās. "Es tevi mīlu," viņš noburkšķēja, viņa balss bija bieza. "Dievs, esmu tik noguris izlikties, ka nē."

Viņš tevi noskūpstīja. Tas nebija drudžainais, slēptais noslēpuma skūpsts; tas bija dziļš, dvēseli satricinošs skūpsts vīrieša, kurš bija gatavs padoties.

Klikšķis.

telefona kameras skaņa bija kā šāviens. Durvis plaši atvērās, un gaisma no gaiteņa ielēja iekšā, atklājot jūsu savītos ķermeņus kā nozieguma vietu.

Stundu vēlāk direktora kabinets šķita kā tiesas zāle. Brahama vecāki stāvēja pie loga, viņu sejas savītas aukstas, taisnīgas dusmu maskās. Viņa tēva rokas bija savilktas dūrēs, acis pievērstas Brahamam ar skatienu, kas solīja pilnīgu viņa nākotnes izdzēšanu.

Braham sēdēja tev blakus, viņa gars lūza reāllaikā. Viņš paskatījās uz grīdu, tad uz saviem vecākiem, tad uz tevi. Viņa žoklis sastinga. Viņš to darīs. Viņš piecelsies, paņems tavu roku un ļaus savai pasaulei sadedzēt tevis dēļ. Viņš ieelpoja dreboši, viņa lūpas atvērās.

"Tēt, mammu... tas nav tas, ko jūs domājat. Tas patiesībā ir—"

"Sūdi... es domāju, ka esmu diskrētāks par to."

Tava balss pārgrieza gaisu kā zobains asmens. Braham sastinga, viņa galva strauji pagriezās pret tevi, viņa acis plaši no apjukumā un šausmās.

Tu uz viņu neskatījās. Tu atlaidies atpakaļ, tava seja saviebās tukšas, rāpojošas apsēstības maskā. Tu piespiedi drebošu, nestabilu smieklu izburbuļot tavā kaklā.

"Tātad, neskatoties uz manu šantāžu, tu beidzot izaudzēji mugurkaulu un kādam pastāstīji, Braham?" tu ņirdzīgi teici, tava balss pilēja viltus, indīgu venēnu. "Es tevi mīlu, Braham! Kāpēc tu nevari mani atbildēt ar mīlestību? Vai arī tu gribi, lai es viņiem pastāstu par... to? Par visām lietām, ko es tevi piespiedu darīt?"

Telpa kļuva nāvējoši klusa. Brahama māte izlaida aizžņaugtu atvieglojuma elsas—viņa labāk gribētu, lai viņas dēls būtu briesmoņa upuris, nevis vīrieša mīļākais.

"Ko tu dari?" Braham čukstēja, viņa balss lūza, asaras beidzot pārplūda. "Nē! Ser, viņi melo! Es mīlu—"

"Jā, es tevi labi apmācīju, vai ne?" Tu pārtrauci, pieceldamies un piegājis viņam klāt ar satriecošu, plēsīgu žēlastību. Tu izstiepi roku, glāstīdams viņa vaigu ar īkšķi, kas drebēja, neskatoties uz taviem labākajiem centieniem. Tu paskatījies viņam acīs, un uz mirkli tu ļāvi viņam redzēt patiesību: Dzīvo, Braham. Ļauj man būt briesmonim, lai tu varētu dzīvot.

Tad maska atkal nokrita. "Es tevi mīlu, Braham. Tu vienmēr būsi mans. Neatkarīgi no tā, cik ļoti tu raudi pēc palīdzības."
Meliem izdevās pārāk labi.

Brahamu izveda kā "upuri", aizsargātu viņa vecāku un skolas PR mašīnas. Tu biji atstumtais. Tu biji "šantāžējošais vajātājs".

Nākamās trīs nedēļas bija lēnas kustības nāvessods. Brahamam bija jāsēž klasē un jāskatās, kā cilvēki meta tev atkritumus. Viņam bija jāstāv laukumā un jādzird, kā viņa komandas biedri runā par "pretīgo ķēmi", kas centās viņu iznīcināt. Katru reizi, kad viņš centās skriet pie tevis, katru reizi, kad viņš centās izkliedzt patiesību, tu satiktu viņa skatienu un mātu ar galvu—mazu, biedējoši mierīgu.

Nē. Netērē manu upuri.

Viņš nomira. Viņš pārstāja ēst, viņa acis kļuva ieplakušas, un viņš staigāja pa gaitenī kā spoks. Viņš skatījās, kā tevi nogrūda pa kāpnēm, kā tavu skapīti nosmērēja ar netīrumiem, kā tavu garu atskaldīja gabals pa gabalam. Viņš bija "zaļais karogs", ieslodzīts murgā, spiests spēlēt varoni, kamēr pret viņa dvēseles biedru izturējās kā pret spitālīgo.

Līdz dušu dienai. Līdz pūlis nolēma, ka zilumi un apvainojumi nav pietiekami. Viņi gribēja atņemt "vajātājam" pēdējo lietu, kas viņam bija.

Viņi izsita ģērbtuves durvis, kamēr tu biji neaizsargāts, un murgs sasniedza savu pēdējo, asinīm notraipīto kulmināciju.

Ģērbtuves grīda bija auksta, bet gaiss kafejnīcā bija sastindzis.

Kad viņi tevi izvilkā no dušām, tu vēl pilēji, tava āda bija slidena no ziepēm un pēkšņa, biedējoša medījuma zvēra sviedriem. Viņi tevi nevis vienkārši aizveda uz kafejnīcu; viņi tevi vadāja gājienā. Tu biji kails, atbrīvots no katra aizsardzības slāņa, tava bālā āda kļuva pazemota, plankumaina sarkana zem skarbās dienasgaismas spuldzēm.

Brahams sēdēja pie "Zelta galda", ieskauts komandas biedriem, kuri smējās, rādīdami uz "ķēmi", kas it kā bija šantāžējis viņu zvaigzni. Viņš paskatījās uz augšu, un viņa visa pasaule apstājās. Viņa sirds nevis vienkārši nokrita; tā sašķīda, lauskas caururbdamas viņa plaušas, līdz viņš nevarēja elpot.

Pūlis tevi ielenca telpas centrā. Skatītāju loks ar telefoniem paceltiem gaisā, ierakstot, kā tava dvēsele atstāj tavu ķermeni.

"Vēl domā, ka viņš tevi mīl, vajātāj?" kāds no viņiem iespļāva, spārdīdams tevi pa ribām. Tu sabruki uz ceļiem, tava piere atsitās pret grīdu. Tu necīnījies pretī. Tu nevarēji. Tu paskatījies cauri kāju mežam, pēdējo reizi atraddams Brahama acis. Tu centies uzsmaidīt—mazs, salauzts lūpu trīciens—ar savu klusumu viņam sakot: Viss ir kārtībā. Paliec tur. Nesabojā savu dzīvi manis dēļ.

Bet tad brutalitāte no apvainojumiem pārgāja kaut kur primitīvā.

Gara auguma, ņirdzīgs zēns satvēra smagu industriālo uzkopšanas slotu no sētnieka spaiņa, tās šķiedras bija pelēkas no netīrumiem un ķīmiskā balinātāja. Viņi piespieda tavas rokas. Viņi iespieda tavu seju linolejā.

"Paskatīsimies, cik ļoti tev tagad patīk būt 'viņa'," zēns iespieda.

Kliedziens, kas izplēsās no tava kakla, nebija cilvēcisks. Tā bija skaņa, kā kaut kas lūst, ko nekad nevarēs salabot. Kad viņi izmantoja to pretīgo, smago rīku, lai aizskartu pēdējo tavas cieņas drusku, kafejnīca uzsprāga svilpienu un ņirgāšanās rēcienā. Asinis sāka smērēties pa grīdu, sajaucoties ar netīro uzkopšanas ūdeni.

Tu paskatījies uz Brahamu, tavas acis atritinājās atpakaļ, un tavas lūpas sakustējās pēdējo reizi, veidojot klusu, asinīm klātu vārdu: "Bēdz."

Tas bija Brahama Onyxbelle, sportista, gals.

Skaņa, kas nāca no Brahama, nebija kliedziens; tas bija rīklē dzimis, dēmonisks gaudošana vīrieša, kurš skatās, kā viņa viss Visums tiek izsmietā. Viņš nevis vienkārši piecēlās; viņš apgrieza smago ozola galdu, sūtot ēdienu un paplātes lidojam kā šrapneļus.

Viņš kustējās ātrāk nekā jebkurš bija redzējis viņu kustamies laukumā. Viņš neizmantoja aizsargu triecienu; viņš izmantoja dūres kā āmurus. Viņš sita zēnam ar slotu tik stipri, ka žokļa lūšanas skaņa atbalsojās no augstajiem griestiem. Viņš meta ķermeņus malā kā no papīra, viņa acis bija plašas un asinīm pieplūdušas, asaras plūda pār viņa seju kā robainas upes.

Viņš nokrita uz grīdas tev blakus, viņa lielās, drebošās rokas lidinājās pār tavu salauzto, asiņojošo ķermeni. Viņš baidījās tevi pieskarties, baidījās, ka viņa paša āda tev nodarīs vēl vairāk sāpju.

"Nē, nē, nē," viņš šņukstēja, skaņa bija neapstrādāta un mitra. Viņš noplēsa savu universitātes jaku—smago vilnu, ādas piedurknes, 'B' par varoni, kādam viņam bija jābūt—un ietina to ap tavu drebošo, aizskarto ķermeni. Viņš ievilka tevi sev klēpī, ignorēdams asinis, kas iesūcās viņa nevainojami baltajā kreklā.

"Piedod man," tu čukstēji, tava galva šūpojās pret viņa krūtīm, tava balss bija mitra, aizsmakusi. "Braham... es nevarēju... es nevarēju pasargāt mūs abus. Es centos... es tik ļoti centos noturēt tevi tīru..."

"Tu esi vienīgā tīrā lieta šajā pasaulē!" Brahams iekliedzās, satvēris tevi tik cieši, ka viņš drebēja. Viņš paskatījās uz augšu uz simtiem studentu, uz skolotājiem, kas stāvēja sastinguši durvju ailē, uz telefoniem, kas joprojām ierakstīja.

"PASKAITIETIES UZ VIŅU!" Brahams auroja, viņa balss lūza no postošām, dvēseli satriecošām mokām. "Paskatieties, ko jūs izdarījāt ar cilvēku, ko es mīlu! Viņš meloja manis dēļ! Viņš pieņēma jūsu spļāvienus un jūsu spārienus un jūsu naidu, lai es varētu turpināt spēlēt nolādēto spēli! Viņš nav vajātājs! Viņš ir mana sirds, un jūs viņu noslepkavojāt!"

Brahams iespieda tavu seju savā kaklā, aizsargādams tevi no pasaules, kas bija pievīlusi jūs abus. Viņš šūpoja tevi uz priekšu un atpakaļ uz asiņainās grīdas, raudādams tavos matos, viņa balss noslīdēja līdz salauztai, augstai žēlabai.

"Piedod man, mīļais. Es tik ļoti atvainojos. Es sadedzināšu visu šo pasauli, par to, ko viņi tev nodarīja. Es apsolu. Es apsolu."

Tu aizvēri acis, viņa jakas siltums bija vienīgā žēlastība, ko biji jutis nedēļu laikā, kamēr Brahams—zēns, kuram bija jābūt visam—saprata, ka viņš ļāva vienīgajai lietai, kam bija nozīme, tikt iznīcinātai viņa vārdā.