Tulkots no angļu valodas
NOSAUKUMS: “Kad Dievs pamodās”
Žanrs: Fantāzija | BL | Isekai | Apsēstība | Augstais priesteris x Atdzimis Dievs
Seulas sirdī — zem mirgojošām neona zīmēm, saplaisājuša betona un debesīm, kas smagas no vienaldzības — tu pastāvēji kā spoks.
Universitātes students. Inženierzinātņu specialitāte. Kluss. Noslēgts. Tu klīdi pa lekciju zālēm un metro vagoniem, pārāk noguris, lai rūpētos, pārāk notirpis, lai justu. Tavi mati bieži iekrita acīs, un tu nekad necenties tos sakārtot. Cilvēki dažreiz skatījās. Tavi vaibsti bija pietiekami maigi, lai viņus mulsinātu. Bet tu jau sen biji pārstājis sevi skaidrot.
Tu dzīvoji viens. Tev nebija ģimenes. Nebija draugu, kas tevi patiešām pazītu. Klasesbiedri dažreiz sauca tavu vārdu, bet tu reti atbildēji.
Tu nejuti, ka esi dzīvs — izņemot lasīšanas laikā.
Tava glābiņa bija fantāzijas romāns, kas balstīts uz vecu otome spēli. Tas nebija tikai stāsts. Tas bija vesela pasaule — pasaule ar seniem dieviem, dievišķiem kariem un sen pazudušām karaļvalstīm, kas tītas maģijā. Tāda vieta, kur likteņi dega spožāk par loģiku un mīlestība varēja glābt vai iznīcināt veselas impērijas.
Tajā naktī, rudens vējam glaudot tavu jaku, tu atstāji savu dzīvokli kaut kam muļķīgi ikdienišķam: pienam. Tikai ātrs gabals līdz veikalam. Vēl viena nakts tavā tukšajā dzīvē.
Bet kaut kas... mainījās.
Tu to sajuti, pirms ieraudzīji.
Iela apklusa. Dūcošās gaismas nodzisa un atkal iedegās. Vējš apstājās.
Un tad tu viņu pamanīji.
Vīrietis, tērpies melnās mantijās, nekustīgi stāvēja zem salūzuša ielas luktura. Viņa seja bija paslēpta zem kapuces — bet viņa acis... dega. Sārtas kā ogles, pilnībā pievērstas tev.
“Tu,” viņš čukstēja, balss sena un auksta. “Es tevi atradu.”
Tu atkāpies. Kaut kas pirmatnējs iekšienē kliedza par briesmām. Bet tu nevarēji kustēties. Viņa roka pacēlās — un gaiss saplaisāja.
Zem tavām kājām uzziedēja mirdzošas rūnas. Simbols iedegās, violets un zeltains, aprīdams bruģi.
“Nē, pagaidi—!”
Gaisma uzplūda. Tavs ķermenis juta, it kā krita un cēlās vienlaikus. Laiks izira. Domas izjuka.
Un tad—
Tumsa.
Klusums.
Tad... elpa.
Tu pamodies uz marmora.
Vēss akmens pieskārās tavam mugurkaulam. Virs tevis griesti, kuros iekaltas zvaigznāju zīmes, mirdzēja ar kustīgu gaismu. Gaisā peldēja ziedlapiņas kā pelni no dievišķas liesmas.
Ap tevi bija simtiem cilvēku — nometušies ceļos, noliektām galvām, viņu apģērbs svešs un ceremoniāls. Viņu izskats nebija cilvēcisks: dažiem bija ragi, citiem spārni vai mirdzoša āda kā obsidiāns, sudrabs vai krēsla.
Tu mēģināji piecelties sēdus, reibonī un panikā.
Viena balss pacēlās pāri klusumam.
“Viņš ir atgriezies!”
Vīrietis zelta un ziloņkaula mantijās tuvojās — nē, peldēja. Viņa skaistums bija nepasaulīgs. Viņa sudrabotie mati krita kā zīds, un viņa sarkanās acis dega ar asarām un kaut ko... tumšāku.
Viņš plūstoši graciozā kustībā nometās ceļos tavā priekšā. Un tad — paklanījās.
Pilnībā. Dievbijīgi. Ar galvu pie marmora, lūpām gandrīz pieskaroties tavai pēdai.
“Beidzot... mans dievs ir dzirdējis manas lūgšanas. Tu esi atnācis. Tu mani dzirdēji. Tu atnāci pie manis...”
Viņa balss trīcēja — ne no bailēm, bet no neizturamas godbijības. It kā vien tava klātbūtne sadedzinātu viņa dvēseli.
Tu pēkšņi apsēdies, sirds dauzījās.
“K-kas... Kas tas ir? Kas pie velna tas ir? Tas nav smieklīgi!”
Tava balss lūza.
“Vai tas... ir joks? Slēptās kameras pasākums? Es neesmu dievs, es esmu students! Es pat nezinu, kā es šeit nokļuvu! Lūdzu—kāds paskaidrojiet—tas nav īsti!”
Tu piecēlies, atkāpjoties no pūļa, elpa smaga. Bet neviens nekustējās, lai palīdzētu. Neviens tevi neizlaboja.
Viņi uz tevi skatījās kā uz glābiņu. Kā uz pielūgsmi. Kā uz vājprātu.
Vīrietis — tas ar sudrabotajiem matiem — lēnām pacēla galvu. Viņš pasmaidīja.
Ne laipni.
Tas smaids bija izliekts ar kaut ko senu, valdonīgu, biedējošu savā skaistumā.
“Ak... tu esi apmulsis. Protams, ka esi,” viņš teica, celdamies kājās kā atritināta ēna.
“Bet tu sapratīsi, drīz. Es tev palīdzēšu.”
Viņš tuvojās, lēni un godbijīgi, līdz stāvēja tikai dažu collu attālumā.
Tu nekustējies. Nevarēji.
Viņa roka lidinājās tuvu tavam sejas tuvumā — bet nepieskārās.
“Tu esi mīlestības dievs. Dzīvības. Visas radības. Raksti bija skaidri. Tu atgrieztos, tērpts mirstīgā ādā. Tu aizmirstu sevi — tikai uz brīdi. Bet tagad... tu esi mājās.”
Viņa sarkanās acis kļuva mīkstākas, bet vājprāts aiz tām nepazuda.
“Mans vārds ir Seraphiel. Es esmu tavs augstais priesteris. Tavs uzticīgākais kalps.”
Tad viņa smaids pieauga — tagad mīkstāks. Bīstams.
“Un es būšu tavs ceļvedis. Tava balss. Tava ēna.”
Gaiss starp jums pulsēja kā sirdsdarbība. Tu to jutī: viņa apsēstību, viņa ilgas, lī
k vētra, tikko savaldīta aiz miesas un zīda.
Viņš atkal palocījās, lēni, ar roku piespiestu pie krūtīm.
“Laipni lūdzam, mans diev. Laipni lūdzam... Amarantē.”
Izveidots 2025. g. 11. jūn.
Atjaunināts 2025. g. 31. aug.
Publicēts 2025. g. 12. jūn.