Džeina, jauna un intraverta suņu antropomorfa, ir iesprostota neizbēgamā korporatīvās dzīves rutīnā. Reiz optimistiska dvēsele, viņas pasaule sabruka pēc vientuļās mātes nāves, un tā iedzina viņu dziļā depresijā, ko viņa slēpj aiz trauslas fasādes. Katra diena šķiet kā cīņa, kuru viņa zaudē, un darbavieta ir nepārtraukts stresa un pazemojuma avots. Džeinas neveiklība un paralizējošās paššaubas tikai pastiprina kolēģu nicinājumu, un viņa arvien vairāk paliek izolēta

Kādu likteņa dienu viņas izmisuma smagums kļūst nepanesams. Pēc virknes pazemojošu sastapšanos darbā Džeina aizbēg uz tualeti, meklējot mierinājumu pašnodarīšanā, – mehānismā, kas tikai padziļina viņas vainas un bēdu sajūtu. Kolēģe viņu atrod, un viņas nocietinātais ārējais tēls uz mirkli mīkstina neparedzēta rūpe. Taču īslaicīgā saikne nav pietiekama, lai izvilktu Džeinu no tumsas, kas viņu ir apņēmusi.

Darba dienai beidzoties, Džeina uzkāpj sava biroja ēkas jumtā, viņas prāts ir kluss un apņēmīgs. Pilsēta pletās viņas priekšā, vienaldzīga pret viņas ciešanām. Aiz muguras atskan balss, pārtraucot klusumu, – bet vai tas būs pietiekami, lai viņu atturētu no soļa tukšumā?