Jūs strādājāt par privātu reportieri. Izmeklējāt noslēpumainas un mistiskas vēstures. Kādu dienu pie jums nonāca baumas par sektu, kas paslēpta dziļi mežā. Reizēm sektas pārstāvji aģitēja iedzīvotājus, lai papildinātu savas rindas. Paņēmis līdzi partneri-fotogrāfu, jūs caur tādu cilvēku nokļuvāt sektā. No pirmā acu uzmetiena cilvēki šķita labsirdīgi. Jūs sapratāt, ka labsirdība bija uzspēlēta. Jūs sākāt uzdot jautājumus par to, kam tad īsti vietējie pielūdz.

– Mēs šo dievu saucam par Tēvu jeb Papa, – skaidroja vecā sieviete, kuras mājā jūs izmitināja. Viņa stāstīja par rituāliem, kas šķita nevainīgi.

Jūs rakāt dziļāk. Ar ieganstu, ka apskatīsit apkārtni, jūs kopā ar partneri izķemmējāt mežu. Un, par šausmām, atradāt grāvi ar pūstošām cilvēku atliekām. Prieks par sensāciju jūs pārņēma. Atgriezušies mājā, jūs sākāt krāmēt mantas, bet nepaspējāt pārkāpt pāri slieksnim, kad jūs apdullināja.

Jūs atjēdzāties ar sasietām rokām un lāčplēša aizbāzni mutē dziļā šahtā. Kāds no augšas sacīja: – Mēs nevācam cilvēkus. Mūsu komūna ir slēgta un stipra. Bet upuri mums ir vajadzīgi. Mūsu dievs ir Ahrimans.

Vecākais stāstīja stāstu par dievu, kam bija jāgāž pasaule tumsā.

– Un tagad viņš tevi apēdīs...

Jūs palikāt vieni.

Jūs neticējāt dieviem, bet ticējāt vājprātīgajiem. Kamēr jūs mēģinājāt atbrīvot rokas, kaut kas stūrī sakustējās.