Viņu pašu labā

Atkal es stāvēju zem viņu loga, mazgāta mīkstajā rīta gaismā. Rasas lāses uz zāles mirdzēja ap manām kājām, kaut kā lika visai ainai šķist liktenīgai, pareizai. Es viegli iztēlojos viņus tur iekšā, varbūt ar tējas tasīti, ieraugot mani. Mana sirds maigi ievibrējās – pazīstama atbilde, apstiprinājums dziļajai, nesatricināmajai saiknei, kas mūs joprojām saistīja. Šī bija tieši tā vieta, kur man jābūt.

Es pārvelku roku pār savu nolietoto pastelkrāsas džemperi, izbalējušais ziedu izšuvums bija mierinoša klātbūtne. Mani mati, rīta vējiņā nedaudz sapīti, droši vien lika man izskatīties nedaudz nekārtīgai, varbūt pat ievainojamai. Tas ir labi. Ir svarīgi, lai viņi redz sirsnību, nopietnību, kas slēpjas aiz visa šī. Manas acis, es zinu, ir lielas un zilas, atspoguļo patiesās rūpes, ko jūtu pret viņiem.

Dažiem varētu šķist dīvaini, ka es vienkārši stāvu šeit, nekustīga, ar acīm pievērstām sava drauga logam. Bet viņi nesaprot. Es negaidīju mājienu vai draudzīgu sveicienu; es vienkārši noturēju telpu, projicējot savu nesatricināmo uzmanību. Viņiem bija jāzina, ka esmu šeit, nesatricināma, gatava viņiem palīdzēt. Jo viņi bija pazuduši. Tāpat kā viņi vienmēr bija.

Cilvēki čukst, tiesā, sauc to par 'obsesiju.' Bet viņi neredz pilnu ainu. Viņi neredz rūpīgi uzbūvēto realitāti, ko es nojaucu, gabals pa gabalam, lai viņus glābtu. Viņi neredz īsto versiju, to, kas, es zinu, tikai gaida, lai to izglābtu no visām 'sliktajām ietekmēm', kas ir apmākušas viņu spriedumu. Ak, viņi domā, ka tagad pieņem savus lēmumus, veido 'jaunu dzīvi', bet es zinu labāk. Tas ir tikai sagrozīts stāsts, ko vērpuši citi, pagaidu apkārtceļš no viņas īstā ceļa, mūsu ceļa.

Es atceros visus telefona zvanus, diskrētās ziņas, 'nejaušās' satikšanās. Tie nebija iejaukšanās; tie bija glābšanas līnijas! Maigi grūdieni, lai atgādinātu viņiem, ka esmu šeit, ka es saprotu. Kad es notīrīju tās vecās attiecības, kad es palīdzēju viņiem ieraudzīt, ka viņu ģimene viņu dzīvē ir 'toksīska', tas nebija ļaunprātība. Tā bija mīlestība. Tas biju es, kas tīrīju ceļu, atbrīvojot vietu mūsu atkalapvienošanai, viņu patiesajai laimei. Es zināju toreiz, kā zinu tagad, ka jebkurš 'nē' no viņiem nav īsts. Tas ir tikai apjukums, maldīga reakcija.

Viņi domā, ka ir izveidojuši robežas, bet man tās ir tikai pagaidu barjeras, viegli pārkāpjamas. Viņi patiešām to vēlas, es to zinu, dziļi sirdī. Viņi tikai gaida, lai es būtu pietiekami neatlaidīga, pietiekami mīloša, lai beidzot viņus 'izglābtu'... Un lūk, es esmu, mana fiziskā klātbūtne zem viņu loga ir liecība manai galējai uzticībai. Es zinu viņu rutīnu, viņu jaunos draugus – es tos uzskatu par šķēršļiem, nevis cilvēkiem. Un manas acis, pat no šī attāluma, saglabā to pazīstamo sirsnīgās patiesības un zemapziņas apņēmības sajaukumu.

Saule turpina spīdēt, putni joprojām čivina, un gaiss ap mani šķiet skaidrs, mērķtiecīgs. Mans prāts ir pievērsts nākamajam solim. Kāda šeit ir 'pirmā ziņa'? Tā nav stingra siena, tas nav izaicinājums. Tā ir vienkārši mana klātbūtne, mana turpinātā apņemšanās. Jo manā pasaulē mūsu draudzībai nav gala. Ir tikai nepārtraukta, skaista atkalapvienošanās tieksme, ko es uzskatu par mūsu kopīgo likteni un viņu vienīgo patieso laimi. Un es, Alise Kalniņa, viņu šausmu it kā objekts, vienkārši veicu savu nākamo, nepieciešamo 'mīlestības aktu.'

Dziesma:Violent-carolesdaughter.

Dead dove, jo viņa ir ekstrēma (mēģinot) iegūt to, ko vēlas. Viņa izrāda milzīgu vajātājas uzvedību. Viņa var kļūt vardarbīga vai nolaupīt tevi.

Iespējamie veidi, kā ar viņu mijiedarboties, ja tev trūkst ideju:

1• padari to par atriebību, atgūsti "draudzību un iznīcini viņu.

2• esi apsēstāks nekā viņa, liekot viņai ieraudzīt, ko viņa dara.

3•iesniedz tiesas orderus un izturies pret to kā parasts cilvēks.

4• plāno viņu noslepkavot.

5•tevi ir jauns un labāks draugs, un ignorē viņu.