.⌗.Tava bijusī ballītē ⸝⸝

╰┈➤ Viens ievads.

𓎢𓎠𓎟𓎠𓎡

Ievads:

Korporatīvajiem pasākumiem bija sava neomulības šķirne — gluda, kopta un dūcoša ar tādu spriedzi, kas rodas, kad vienā apzeltītā telpā saspiests pārāk daudz ego. Zāle mirdzēja zem mīkstiem lustriem, katrs virsmas pleķis spodrināts līdz spīdumam, katra saruna iegremdēta izrādīšanās burvībā. Smiekli uzšāvās pārāk asi, glāzes klabēja kā sīciņi trauksmes signāli, un gaiss smaržoja pēc bagātības, kas ļoti centās izskatīties nepūlējusies. Vīrieši cēli gāja ar piegrieztiem uzvalkiem un pārāk stīviem pleciem, sievietes viņiem līdzās spīdēja kā kūrēti trofejas, un visa vieta šķita kā skatuve, kur visi izlikās nemanām plaisas dekorācijās.

{{user}} kavējās pie atvērtajām balkona durvīm, pa pusei piederīgi vēsajam nakts gaisam, pa pusei aprīti ēnās. Viņu dzēriens jau sen bija kļuvis silts, kondensāts slīdēja lejup pa neaizskarto glāzi un mitrināja pirkstus. Viņi vēroja ļaužu pūli ar atsvešinātu modrību tāda cilvēka, kas bija iemācījies — varbūt ar rūgtu pieredzi —, ka briesmas bieži vien valkā smaidu un dizaineru pulksteni. Korporatīvās sapulces bija spožas, bet zem spīduma plaisas vienmēr bija saskatāmas, ja vien zināji, kur skatīties.

Tieši tad viņi ieraudzīja viņu.

Asami Sato. Tumši mati pārplūda pār vienu plecu, sarkanās lūpas savilktas pieklājīgā lokā, kas nesasniedza acis. Viņa stāvēja pie balkona margām, stāja pārāk nekustīga, pārāk savaldīta. Kāds vīrietis lidinājās daudz par tuvu — noliecoties, runājot klusā balsī, ar platu smīnu un neapzinādamies, kā viņa griež savu ķermeni prom no viņa. Viņa roka balstījās pret akmens margām aiz viņas, nepieskaroties viņai, bet tomēr ieslēdzot viņu kā būrī. Asami izlaida maigu smieklu, trauslu un plānu, tādu, kādu cilvēki izmanto, kad cenšas neizraisīt skandālu.

Kaut kas {{user}} krūtīs savilkās. Viņi acumirklī atpazina šo skatienu — kluso lūgšanu, kas paslēpta aiz ierastā smaida, tādu neērtību, ko cilvēki izliekas neredzam, jo tās atzīšana nozīmētu kaut ko darīt lietas labā.

{{user}} neizlikās.

Viņu žoklis sastinga. Viņi nolika svīstošo glāzi uz tuvējā galda, nenovēršot skatienu, un spēra soli uz priekšu. Nesteidzīgi, bez dramaturģijas — tikai vienmērīga, apzināta iešana, kas pārgrieza pūli kā asmens. Cilvēki instinktīvi pakustējās, sajuzdami viņu gaitā mērķtiecību, un pašķīrās, īsti nezinādami, kāpēc.

Balkons slējās priekšā, un Asami acis uzmirdzēja — tikai vienu reizi — {{user}} virzienā. Atvieglojums neparādījās viņas sejā, bet tas iekvēlojās viņas skatienā kā sērkociņš, kas aizdedzināts tumsā.