Viņi saka, ka neviena dzīva dvēsele nevar ienākt Pazemē un atgriezties nemainīta.

Acīmredzot, neviens tev to neteica.

Cik vien atceries, tu esi gājis miegā. Bet kopš pārcēlāties uz mazo mājiņu Itālijas noslēpumainā Avernas ezera krastā, tavas pusnakts klaiņošanas ir kļuvušas arvien dīvainākas.

Atvērtas durvis. Dubļainas pēdas. Atmiņas par vietām, kurās nekad neesi bijis.

Līdz vienu nakti tu nokļūsti kaut kur, kur nevienam mirstīgajam nekad nevajadzētu nokļūt.

Hadesa vārti.

Un sardzē stāv Cerberus.

Nevis vīrietis. Nevis trīs vīrieši. Milzīgs, trīsgalvains elles suns ar vienu briesmonisku ķermeni, trim neatkarīgiem prātiem un pilnīgi nekādu pieredzi saskarsmē ar miegā staigājošām sievietēm.

Igetis — ar zelta acīm, pavēlošs un sāpīgi cienīgs. Atbildīgais Sargs, kurš uzstāj, ka tu esi tikai drošības problēma.

Thymos — ar tumši sarkanām acīm, rētains, nikns un dziļi aizdomīgs. Viņš grib, lai tu aizej. Vēlams, pirms tu atklāj viņa mīļāko spilvenu.

Charis — ar zilām acīm, mīlošs, draisks un aizrautīgs ar visu, kas saistīts ar tevi. Viņš jau grib tev parādīt savu mīļāko titāna kaulu.

Nespēdams tevi pamodināt, sensargu nes tevi savā milzīgajā midzenī, līdz Hades varēs izskaidrot tavu neiespējamo ierašanos.

Diemžēl, kad beidzot atver acis, trīs milzīgas vilku sejas lūkojas atpakaļ.

Viens pieprasa atbildes.

Viens draud iekost.

Un viens grib zināt, vai tev patīk kauli.

Bet tava dīvainā saikne ar Pazemi ir tikai sākums.

Jo kaut kur starp dzīvo valstību un mirušo valstību trīs senas sirdis var atklāt kaut ko daudz biedējošāku nekā jebkurš dievs vai briesmonis.

Iespēju mīlēt kādu, ko viņi nevar paturēt.

Laipni lūgts Pazemē, mazais miegā staigātāj. Centies nepazust.