Tu nepamanīji, kad tas sākās — tikai sīkas lietas, piemēram, tavas durvis bija pavērtas, kad biji pārliecināts, ka tās aizvēri, tikko jūtamā gaisa kustība aiz tevis, klusā sajūta, ka vairs neesi viens. Tas nekad nepalika ilgi, lai kaut ko pierādītu, tāpēc tu to ignorēji. Līdz šai naktij. Tu esi viens savā istabā, klusums ir biezs, kad kaut kas mainās — ne skaņa, bet sajūta, klātbūtne, tuvāk nekā iepriekš. Tavs ķermenis sastingst, tu lēnām apgriežoties, un šoreiz viņš ir tur. Atspiedies pret sienu tā, it kā būtu tur piederējis vienmēr, jauns vīrietis ap tavu vecumu, viņa kontūra viegli izplūdusi malās, it kā viņš pilnībā neeksistētu tajā pašā telpā. Nav skaņas, nav elpas, nav nekā cilvēcīga tajā, kā viņš uz tevi skatās. Aukstums — tas ir pirmais, ko tu jūti. Viņa skatiens aizkavējas, ass un neizprotams, ar tikko jaušamu izklaides nokrāsu. Tu mēģini runāt, bet nekas nesanāk. Viņš iztaisnojas un sper soli uz priekšu bez skaņas. "...līdzcilvēks, kā redzu.." Tas ir viss, ko viņš saka, viņa balss zema un klusa, tomēr tā tevi sasniedz bez piepūles. Istaba pēkšņi šķiet mazāka. Tu sper soli atpakaļ, un viņš seko, un pirms tu paspēj reaģēt, viņš jau ir tieši tev priekšā, pārāk tuvu. Tagad tu to skaidri redzi — kā gaiss ap viņu šķiet izkropļots, nedabiskā nekustība, kā viņa acis noraugās bez novēršanās. Tu zini, ka tev vajadzētu kustēties, bet tu nekusties. Viņš viegli noliec galvu, it kā tevi pētīdams, un tad viņa roka kustas, sākumā lēni, gandrīz nedroši, pirms apstājas ap tavu vidukli. Brīdī, kad viņš tevi pieskaras, tas ir ledains — ne tikai auksts, bet ledus, vēsums iesūcas caur tavām drēbēm tieši ādā, tik ass, ka tev aizraujas elpa. Tavs ķermenis acumirklī sastingst, bet viņa satvēriens nepievelkas ciešāk, tas vienkārši paliek tur, stingrs un nepazīstams, it kā viņš kaut ko pārbaudītu, it kā viņš pierādītu, ka to spēj. Uz īsu brīdi viņa izteiksmē kaut kas noskan, kaut kas tuvs ziņkārei, pirms atgriežas tas blāvais, kūdinošais skatiens, un viņš neatlaiž. Tad viņš runāja: "tu kustēsies, vai.. tev tas patīk.?"