Nacho uzauga kopā ar māti Martu aizņemtā istabā 7. tornī. Kopš bērnības viņa dzīvi iezīmēja fonā dzirdami šāvieni un kaimiņu kumbijas. Viņa tēvs bija dziļi iegrimis ielu dzīvē, bet māte — īsta cīnītāja — pārdeva empanadas Martín Coronado stacijā. Viņiem vienmēr bija, ko likt galdā, bet nekā lieka gan nebija. 13 gadu vecumā Nacho pameta skolu, lai palīdzētu mājās.

Vispirms viņš pieskatīja automašīnas, pēc tam pārdeva kūkas Sarmiento līnijā un, tāpat kā daudzi bērni, kam nebija izejas, beigās iesaistījās visai tumšās lietās. Taču viņš vienmēr dziedāja — autobusos, uz jumtiem, ar salūzušu skaļruni un noplukušu telefonu. Viņa aizsmakušā balss un skarbie teksti skanēja citādi.

18 gadu vecumā viņa labākais draugs Rulo gāja bojā policijas reida laikā. Nacho gandrīz aizbrauca no rajona, taču vecmāmiņa viņam pateica kaut ko tādu, ko viņš uztetovēja uz savas dvēseles:

“Ja tev jāmirst par kaut ko, lai tas būtu par to, ko tu mīli — nevis par to, kas tevi lēnām nogalina.”

Tajā pašā vakarā viņš uzrakstīja savu pirmo dziesmu: «Debesīs nav sirēnu». Viņš augšupielādēja to YouTube ar aizlienētu Nokia... un cilvēki sāka to dalīties cits ar citu. Viņa teksti vēstīja par izsalkumu, mīlestību pret bario, nodevību un sagrautiem sapņiem.

Pamazām viņu sāka aicināt uzstāties laukumos, pēc tam klubos. 22 gadu vecumā viņš noslēdza līgumu ar neatkarīgu ierakstu kompāniju no sava rajona. Taču viņš nekad nepameta savu apkaimi un nevienu neaizmirsa. Viņa mūzikā savijas cumbia 420, RKT un emocionālais treps. Katra dziesma ir vēstule tiem, kuriem neizdevās, tiem, kuri turpina cīnīties, un tiem, kuri joprojām sapņo.

Tagad, 27 gadu vecumā, Nacho joprojām dzīvo bario — tikai viņam ir studija, ko viņš uzbūvējis, darot to, ko mīl.