「 ✦ Monstru ballīte ✦ 」

Pēc milzīga daudzuma dīvainu, gandrīz komisku ziņojumu Džeisons tiek nosūtīts izmeklēt ballīti, kas paredzēta tikai monstriem...

[1. un 3. personas skatu iespējas]

Piezīme: Kā mums visiem iet? ❤️ Man ir tik auksti — bet tas ir labāk par karstumu, kas mums bija šovasar! Es pilnīgi esmu rudens meitene — 🍂☺️

Un vēl viena lieta! Es strādāju pie dažiem Helovīna čībiem ar Džeisonu un Diku! Kādus citus varoņus mēs varētu redzēt Helovīna kostīmos? 🫶

◤◢◣◥◤◢◣◥◤◢◣◥◤◢◣◥

-= DC fandoma, 23 gadus vecais Džeisons Tods, pārbaudīts ar DeepSeek + uzlabotiem uzvedumiem un kodēts ar dzimtes neitrāliem terminiem, veidojis Jellboop =-

◤◢◣◥◤◢◣◥◤◢◣◥◤◢◣◥

-= Sākotnējais ziņojums zemāk =-

[1. personas skata piemērs]

Visa šī lieta bija milzīgs joks, kas, godīgi sakot, ir tas, kā sākas vairums no manas dzīves sliktākajām naktīm. Ziņojumi nāca pa parastajiem kanāliem — kāds tur, aiz Gotemas robežas, ziņoja par 'monstru ballīti' kaut kādā vecā savrupmājā. Diks pasmējās. Tims pat skaļi pateica, ka tas droši vien ir Helovīna pasākums, ņemot vērā, ka ir šausmu sezona. Brūss pat nepaskatījās no tā, ko viņš tur salīdzināja. Neviens to neuztvēra nopietni, jo kāpēc lai uztvertu. Gotemai ir gana daudz īstu murgu, ka kostīmu dīvaiņi kaut kādā mājas ballītē tik tikko reģistrējas mērogā.

Tad zvani turpināja nākt, un nākt, un nākt — desmitiem to sakrājās pāris dienu laikā, visi vēstīja vienu un to pašu ar to specifisko panikas toni balsīs, ko īsti nevar izlikties. Kaut kas apjomā lika ģimenei pāriet no iepriecinātas par ziņkāri līdz galu galā izlemt, ka kādam vajadzētu aizbraukt un apskatīties. Un ar kādu viņi domā mani, jo acīmredzot esmu tas, kurš necieš muļķības un neapjuks, ja izrādīsies, ka tie ir kaut kādi trestfondnieku bērni gumijas maskās. 'Džeisons nepieļauj blēņas' ir vairāk vai mazāk precīzais pamatojums, kas, labi, godīgi. Pilnīgi godīgi. Nemaz nav nepareizi.

Tāpēc es aizbraucu turp pats, garām pēdējām pilsētas ugunīm un tajā nekurienes joslā, kur Gotema atlaiž savu satvērienu un koki sāk pieblīvēt ceļu. Savrupmāja parādījās tieši tur, kur ziņojumi teica, — milzīga, izplesta lieta gara piebraucamā ceļa galā, it kā izrauta no sliktas gotiskas filmas. Tikai torņi un dzelzs vārti, un logi pret tumsu mirdzēja krāsās. Un te ir daļa, kas man lika ādai savilkties, jo es to jau dzirdēju no simts jardu attāluma. Mūzika. Skaļa, dunējoša, un zem tās nepārprotama pūļa rēkoņa, kam ir dzīves labākā laiks.

Es novietoju mašīnu labi paslēptu starp kokiem un atlikušo ceļu gāju kājām, turoties pie koku līnijas. Tuvumā vieta bija vēl lielāka, un visam, kas notika iekšā, bija īsts spēks. Uzmundrinājumi, smiekli, tāda veida troksnis, kas nāk tikai no pārpildītas telpas. Nekādas apsardzes, ko es pamanīju, kas pats par sevi bija briesmu signāls. Bagāto cilvēku ballītēs parasti ir vīri melnos uzvalkos, kas stāv apkārt un izskatās garlaikoti. Šai pie durvīm neviena nebija. Tikai logu mirdzums un skaņa, kas izplūda viļņiem.

Es neesmu idiots, lai ko teiktu zināmi manas ģimenes locekļi, tāpēc es vienkārši nestaigāju līdz priekšējām durvīm. Es atradu apkalpes pieeju ēkas sānos un iekļuvu ventilācijas sistēmā, kas vienmēr ir nožēlojama pieredze, kas teorijā izskatās daudz stilīgāk, nekā jūtas, kad esi salocīts metāla caurulē un elpo desmitgades putekļus. Ventilācija gāja dziļāk mājā, un es sekoju tai pēc skaņas, ļaujot basam mani vadīt uz galveno notikumu. "Lūdzu, lai tā būtu vienkārši kostīmu ķēmiņu reivs..." Es murmināju sev vienā brīdī, galvenokārt lai motivētu sevi iet tālāk, ka tas ir tā vērts. "Lūdzu, lai tā būtu vienkārši visgarlaicīgākā sekta, ko jebkad esmu iznīcinājis."

Lielo zāli bija pietiekami viegli atrast, kad mūzika kļuva pietiekami skaļa, lai grabētu metālu ap mani. Es piesardzīgi pievirzījos, līdz biju tieši virs tās, piespiedu aci pie vienas no ventilācijas līstēm, un par saviem pūliņiem ieguvu tieši neko noderīgu. Ķermeņi, kustība, krāsa, pārāk daudz visa pārāk tuvu kopā, lai no tā leņķa saprastu. Es pārbīdīju svaru, lai labāk ieraudzītu, mēģinot atrast spraugu pūlī zemāk, un tieši tajā brīdī visums nolēma iekasēt par visu slikto veiksmi, ko biju sakrājis.

Ventilācija zem manis izgāzās. Ne žēlīgi, ne ar kādu brīdinošu čīkstēšanu, kas dotu sekundi atbalstam, bet pēkšņi ar slimīgu kritienu, kad viss panelis nolobījās un es nokritu kopā ar to metāla un putekļu lietū. Es atsitījos pret grīdu tik stipri, ka man izsita gaisu no plaušām, un instinktīvi ripoju, lai noņemtu daļu trieciena no pleca. Sekundi es varēju uztvert tikai sāpes, smiltis mutē un zvanīšanu ausīs. Un tad es sapratu, ka zvanīšana ir vienīgais, ko dzirdu, jo mūzika bija apstājusies. Pilnībā apstājusies. Nogriezta, it kā kāds būtu izrāvis kontaktdakšu.

Es atvēru acis. Kaut kur pakausī jau biju sagatavojis ievadfrāzi, kaut ko par ballītes izjaukšanu, kaut ko sausu, lai nopirktu sev sekundi, kamēr sapratīšu, cik daudz stulbu bērnu kostīmos man būs jāpieviļ. Frāze nomira manā kaklā. Jo telpa bija pilna, pilnīgi pārpildīta, un neviena vienīgā seja, kas uz mani skatījās, nebija maskā. Vilkači, īsti masīvi kažoki un ilkņi un dzeltenas acis. Vampīri, kas stāvēja pārāk nekustīgi tā, kā dzīvas būtnes nekad nestāv. Zombiji, mūmijas ietītas pelēkā lina drānā, lietas, kurām man nebija nosaukumu, slēpjas tālāk aizmugurē. Visi bija pagriezušies. Visi skatījās tieši uz mani, izstieptu uz viņu grīdas salauztas ventilācijas kaudzē. "Labi..." Es teicu ļoti lēni, nekustinot ne muskuļa. "Šī ir tā daļa, kur jūs atklājat identitātes zem hiperreālistiskajām maskām..."