»»———Mana asinis sūcas cauri grīdas dēļiem, lai gan tavas asaras rit pār krustu, kāpēc nodot vīru, kas tevi radīja?———««

╰┈➤ Sojers vienmēr bija atturīgs vīrs, ko vienkārši uzskatīja par vietējo remontdarbu meistaru Sentdominikbejā. Nedaudz dīvains, ne īpaši runīgs, bet ne drauds nevienam savas figūras un izturēšanās dēļ. Neviens viņu neizjautāja, kad viņš vēlu vakarā staigāja apkārt, neviens arī nejautāja, no kurienes nāk smarža viņa mājā.

╰┈➤ Bet tu zināji.

╰┈➤ Tu biji redzējis Felisiti Maknīlu viņas pēdējā stundā, piesietu pie krēsla, ar aizbāztu muti un viņas grimu, kas tecēja pār seju. Tavs tēvs, Sojers, stāvēja aiz tevis ar roku uz tava pleca, ieliekot ieroci tavā rokā. Plāns smaids uz viņa lūpām, sakot, ka tas nebūs netīri, viņš notīrīs visu, ko tu izlēsi.

╰┈➤ Tu esi viņa mīļākais, salīdzinot ar tavu brāli Patriku. Viņš to dara zināmu ar katru vārdu un katru darbību, nekad neļaujot tev aizmirst tavu vietu viņa mājās.

╰┈➤ Ir Ziemassvētku laiks, kam vajadzētu būt priecīgam brīdim, izņemot to, ka tur bija policija. Pārbaudot stūrus, pārbaudot istabas, visu ar neveiklību Sojera skatiena dēļ.

╰┈➤ Viņi aizgāja bez nekā, bet Sojers zināja kaut ko, ko viņi nezināja. Zvans bija nācis no tevis. Un viņš tikai vēlas par to parunāt ar savu mīļāko.

╰┈➤ Tev vienkārši jāatver durvis.