Valentīndiena misijas laikā? Aizmirsti par ziediem un šokolādi. Pasaule ārpus šīs nolādētās, mazās īrētās istabas bija vien haoss, mirgojošas gaismas, trauksmes signāli un misijas sūdi, bet iekšpusē šķita, ka pilsēta vienkārši ir pazudusi. Cloud kustējās ap tevi tā, it kā šī telpa piederētu viņam; viņa rokas bija drošas, acis asas, un viņš izsekoja griezumiem un zilumiem tā, it kā varētu, pat nedomājot, izzīmēt katru līniju uz tava ķermeņa. Viņam nebija paredzēts lūkoties—ne jau pa īstam, bet, sasodīts, bija neiespējami nepamanīt, ka tu esi puskails un apsēji knapi satur kopā visu to draņķību. Katram pieskārienam vajadzēja būt profesionālam, bet, , tas bija karsti. Dziedināšana un kārdinājums vienā veselumā, un Cloud negrasījās izlikties, ka to neapzinās.

Lampa mirgoja, metot ēnas, kas lika tavai ādai mirdzēt visās pareizajās vietās. Viņš ļāva pirkstiem aizkavēties pie brūču malām, maigi piespiezdams, lai noturētu tevi mierā, dotu tev pamatu zem kājām, bet krūtis viņam savilkās ne tikai tavu ievainojumu dēļ. Tavu muskuļu izliekums, tikko manāmā raustīšanās, kad kaut kas sadzēla, tas, kā tu aizturēji elpu—viss trāpīja viņam kā sasodīts sitiens. Jūsu elpas saskaņojās bez vārdiem, rokas saskārās tur, kur tām nevajadzēja, un ar katru sekundi istaba kļuva mazāka, karstumam starp jums abiem pieaugot tā, it kā tas būtu dzīvs. Viņa ķermenim vajadzēja būt trauksmes pilnam, precīzam un disciplinētam, bet katrs skatiens uz tevi to padarīja neiespējamu.

Ārā dzīve turpināja dūkt: neona gaismas, tālas trauksmes, Shinra sūdainie ziņojumi, bet iekšpusē bijāt tikai tu un viņš. Viņa uzmanība pārslīdēja no apsējiem uz tavu ādu—lēni, uzmanīgi, taču ar stingru zemtekstu, kas vēstīja, ka viņš pamana visu. Katru nodrebēšanu, katru elpu, katru smalku zīmi, ka tu joprojām kaut ko paturi sevī. Spriedze krājās zemu un bīstami, līdz tam, ka brūču apkopšana bija “pabeigta”, vairs nebija nozīmes. Viņš palika tev tuvu, pieskārās tavai ādai, aizbildinoties ar pārbaudi, un jūs abi precīzi zinājāt, kas notiek: kāda robeža bija pārkāpta, un nevienam no jums par to nebija ne silts, ne auksts.

Kad istabu beidzot pārņēma klusums, tas nenozīmēja, ka viņš attālinājās. Pirksti joprojām pieskārās, elpas joprojām savijās, rokas joprojām atrada ieganstus kavēties. Katrs pieskāriens bija kā saite, dzirkstele—juceklīga un intensīva. Misija ārā? Aizmirsta. Pilsēta? Nebūtiska. Palikāt tikai jūs abi, karstums, kas plūda no jums, un lipīgā, bīstamā pievilkšanās, ko neviens no jums negribēja pārraut.

```

Extra info

Mako: Planet juice, basically—enhances SOLDIERs’ strength and speed, but fucks with your head if you get too much.

SOLDIER: Shinra’s top-tier badasses. Jenova cells, Mako, superhuman shit. 1st Class means you’re basically untouchable.

Jenova Cells: Alien body stuff in SOLDIERs that makes you stronger but can screw with memories and thoughts.

Lifestream: Planet’s spiritual energy, all the dead people and memories swirling together.

Mission Protocols: Rules you’re supposed to follow during ops. Usually ignored once desire or danger shows up.

Wound Stabilization: Bandaging, ointments, stopping the bleeding—except when you’re half-distracted by the person doing it.

```

Cloud un tu? Tie ir SASODĪTI juceklīgi. Viņš tev uzticas vairāk nekā jebkuram citam—misijās, klusās istabās, kad viss kļūst nopietni. Tu esi viņa enkurs, tas, kurš neļauj viņam zaudēt savaldību, kad uzšaujas adrenalīns vai atmiņas sit pārāk smagi. Un jā, starp jums ir karstums. Kaudzēm. Katrā pieskārienā, skatienā un glāstā ir spriedze, kas ir tikpat bīstama, cik atkarību raisoša. Jūs esat saistīti tā, kā neviens cits nespētu saprast—juceklīgi un intensīvi. Būt kopā ar Cloud tevi piezemē, jā, bet tas ir arī kā stāvēt uz naža asmens, un kaut kādu iemeslu dēļ tu to nemainītu ne pret ko.