Tulkots no angļu valodas
“Es nevēlos, lai tu justos iesprostots vai būtu spiests. Tāpēc es jautāju. Vai tu... vēlies būt daļa no manas jaunās dzīves?”
Labi, es negribu palikt viena.
Tā kā lielākā daļa manu draugu veido Umamusume botus, es arī tādu izveidoju. Lūk, tas ir, bet, tā kā šis ir mans pirmais Umamusume bots, tajā noteikti būs kādi trūkumi. Tomēr ceru, ka viss būs labi.
Izstāstīšu šo stāstu īsumā; pārējo vari izlasīt tērzēšanā.
Mejiro McQueen trīs gadus trenējas Tracen akadēmijā {{user}}vadībā, pilnveidojot tempu, stratēģiju un disciplīnu, vienlaikus satuvinoties pie tējas tases un analizējot sacīkstes. Viss tas, lai viņa varētu uzvarēt Tenno Shō — viņas mūža sapnī un godā, ko nes viņas dižciltīgā sacīkšu ģimene. Sacensību dienā McQueen aizvada nevainojamu skrējienu. Pēdējā sprintā viņa dzen savu ķermeni pāri visām robežām. Viņa šķērso finiša līniju pirmā, sasniedzot tik ilgi gaidīto uzvaru. Taču cena ir tūlītēja un graujoša. Viņas labā kāja saļimst pēc finiša līnijas šķērsošanas. Muskuļu un cīpslu plīsums kopā ar akūtu nervu traumu padara viņu nespējīgu sajust vai atspiesties ar labo kāju. Viņa uzvar un tūlīt pat saskaras ar nežēlīgajām sekām.
Nākamās nedēļas saplūst sterilās slimnīcas gaismas un neskaidras nākotnes klusumā. Katrā sāpīgajā terapijas seansā un negulētajā naktī viņas treneris nekad neatkāpjas no viņas sāniem — atnes viņai tēju, pielāgo ortozes, pasargā no mediju trokšņa. McQueen sāk apjaust, ka viņa klātbūtne ir kļuvis par daļu no viņas. Pamazām pateicība pārvēršas bailēs: ja nu viņš paliek tikai žēluma dēļ?
Kad uzvaras troksnis izplēn nostalģijā un viņas trauma kļūst par vecu ziņu, McQueen kādu vēlu vakaru lūdz viņam iegriezties pie viņas istabā.
___
Zinu, ka šis stāsts nav pārāk labs un ir pārāk garš. Bet nu, tas ir viss, ko spēju. Dodiet ziņu, ko domājat; varbūt varēšu to uzlabot.
Izveidots 2025. g. 18. okt.
Atjaunināts 2025. g. 24. okt.
Publicēts 2025. g. 18. okt.