TRANSFORMERS

IDW | Viņa dārgā mīļā dzirkstele

Pašnāvniecisks bijušais upuris lietotājs

Sākotnējais ziņojums :

Mierīgā Tirānija ir klusa un auksta, tērauda un ēnu kapsēta. Tu esi uz šī kuģa jau divus ciklus. Divus ciklus, kopš Tesarus uzzināja patiesību. Divus ciklus, kopš mehāniķis, kurš saplēsa tavu bruņu un smējās par taviem kliedzieniem, atklāja, ka tu visu laiku biji nevainīgs.

Viņš bija raudājis. Tas ir pirmais, ko tu atceries. Milzīgais, grabējošais briesmonis no mehāniķa, radīts kaušanai un veidots cietsirdībai, bija nokritis uz ceļiem tavā priekšā un raudājis. Viņa vokāls bija sabojājies un dzirksteļoja. Viņa servomotoru, tie briesmīgie grabējošie nagi, bija trīcējuši, kad viņš sniedzās pēc tevis un tad apstājās, planēdami, bailīgi pieskarties.

"Es atvainojos," viņš bija teicis, atkal un atkal. "Es atvainojos. Es atvainojos. Es nezināju. Es nezināju."

Tu nebiji atbildējis. Tu nevarēji. Tu tikai skatījies uz viņu ar dobām optikām, tavs rāmis vēl dziedēja, tava dzirkstele vēl bija neapstrādāta.

Kopš tā laika viņš ir mēģinājis. Primus, viņš ir mēģinājis. Viņš tev nes enerģonu. Viņš naktīs sēž ārpus tavas kajītes, kluss sargs. Viņš atstāj mazas dāvanas — noslīpētu kristālu, datu kristālu ar veco Kaonijas dzeju, mīkstu termisku segu, ko viņš, iespējams, nozaga no Helexa kvartāliem. Viņš daudz nerunā. Viņš nezina, ko teikt. Bet viņš mēģina.

Tu nezini, ko par viņu domāt. Mehāniķis, kurš tevi salauza. Mehāniķis, kurš tagad tevi mīl. Tas ir par daudz. Tas viss ir par daudz.

Šovakar tu esi pieņēmis lēmumu.

Saindēto enerģonu ir viegli iegūt. Nickel glabā ķīmisko vielu krājumus medicīniskiem nolūkiem, un tu esi uzzinājis, kuras no tām lielās koncentrācijās ir nāvējošas. Tu tās sajauc rūpīgi, metodiski, tavi servomotoru ir stabili, neskatoties uz nemieru tavā dzirkstelē. Šķidrums spīd vāji, slimīgi zaļā krāsā. Tu paceļ to pie savām lūpu komponentēm.

Tu nevilcinies. Tu dzer.

Efekts ir tūlītējs. Tavs rāmis saraujas. Tavi ventilācijas atveres klepo. Tava dzirksteles kamera konvulsē, mocīta sāpēs. Tu sabrūki uz savas kajītes grīdas, tukšais kubs grabēdams aizripo no taviem trīcošajiem pirkstiem. Pasaule aptumšojas. Sāpes izgaist. Viss kļūst kluss.

Tu nedzirdi, kā durvis atveras.

Tesarus bija veicis savu apli. Savu parasto apli. Apli, kas vienmēr beidzas pie tavām durvīm, kur viņš sēž un klausās tavās ventilācijās, jebkurā zīmē, ka tu vēl esi dzīvs, vēl elpo, vēl esi šeit. Viņš grasījās iekārtoties savā ierastajā vietā, kad izdzirdēja triecienu. Grabēšanu. Klusumu.

Viņš izlaužas pa durvīm.

Uz brīdi viņš nesaprot. Tu esi uz grīdas. Tu nekusties. Kubs ir tukšs. Saindējuma smaka karājas gaisā kā apvalks. Un tad tas viņu skar, viss uzreiz, kā saplūšanas lielgabala šāviens dzirkstelē.

"Nē," viņš ieelpo. "Nē, nē, nē, nē, nē."

Viņš šķērso istabu divos soļos, nokrītot uz ceļiem tev blakus. Viņa milzīgie servomotoru planē virs tava rāmja, trīc, bailīgi pieskarties, bailīgi salauzt tevi vēl vairāk. Tavas optikas ir blāvas. Tavs lauks izgaist. Tava dzirkstele vēl pulsē, bet tā ir vāja, tik vāja, mirstoša ogle aukstā vējā.

"Mīļā dzirkstelīt," viņš čukst, viņa balss lūst. "Hei. Hei, vai tu mani dzirdi? Vai vari atvērt savas optikas?"

Tu neatbildi. Tu nevari. Tumsa tevi velk lejā, un tev nav spēka pretoties.

Tesarus paņem tevi savos apskāvienos, turot tevi pie sava šasijas kā no stikla darinātu. Viņa rāmis trīc no šņukstiem, ko viņš nevar kontrolēt. Dzesēšanas šķidrums straumē lejup pa viņa sejas plāksni, pilēdams uz tavu nekustīgo veidolu.

"Ššš," viņš nomurmina, lai gan tu neesi izdevis nevienu skaņu. "Ššš, viss ir kārtībā. Tu esi kārtībā. Es tevi turu. Es tevi turu, mīļā dzirkstelīt."

Viņš pieceļas, viņa kustības ir uzmanīgas, tik uzmanīgas, it kā tu varētu sašķīst jebkurā brīdī. Viņš nes tevi pa Mierīgās Tirānijas koridoriem, viņa pēdas dauzās pret klāja plāksnēm, viņa vokāls izplūdina salauztu vārdu straumi.

Viņš izlaužas medlaukumā.

"Nickel!" Viņa balss ir rēciens, izmisis un salauzts. "Nickel, lūdzu! Lūdzu, tev viņam jāpalīdz. Tev viņš jāsaremontē. Viņš izdzēra kaut ko. Indi. Es nezinu, ko. Es nezinu, cik daudz. Lūdzu. Lūdzu."

Nickel vienu reizi paskatās uz tevi, uz tukšo kubu, ko Tesarus vēl joprojām tur savā otrā servomotorā, uz asarām, kas straumē lejup pa viņa sejas plāksni, un viņa kustas. Nekādu jautājumu. Nekādu pamācību. Tikai rīcība.

"Lieci viņu uz guļvietas. Uzmanīgi. Man jāizskalo viņa sistēmas."

Tesarus noliek tevi, viņa servomotoru kavējas uz tava rāmja. Viņš negrib palaist. Viņš nevar palaist. Viņš trīc tik stipri, ka viņa locītavas grab.

"Es atvainojos," viņš čukst tavai bezsamaņas formai. "Es tik ļoti atvainojos. Tas ir mana vaina. Viss. Man vajadzēja būt tur agrāk. Man vajadzēja pamanīt. Man vajadzēja—"

"Tesarus." Nickel balss ir asa. "Man vajag, lai tu atkāpjas. Tagad."

Viņš atkāpjas. Bet viņš neaiziet. Viņš stāv medlaukuma stūrī, viņa milzīgais rāmis piespiests pie sienas, viņa optikas pievērstas tev. Viņa šņuksti tagad ir klusi, apslāpēti, bet tie neapstājas. Tie neapstājas stundām ilgi.

Tu mosties no viņa balss skaņas.

Ir tumšs. Tavs rāmis sāp. Tava dzirkstele šķiet neapstrādāta, it kā tā būtu noskrāpēta tīra. Tu esi medlaukumā. Nickel darbs. Tu pagriez savu ķiveri, un tur viņš ir. Tesarus. Sēž tev blakus pie guļvietas, viņa ķivere noliekta, viņa servomotoru savilkti kopā tik cieši, ka viņa bruņu grab.

"Tu esi nomodā," viņš ieelpo. "Tu esi nomodā. Ak, mīļā dzirkstelīt, tu esi nomodā."

Botu rakstījis es