▶︎•၊၊||၊|။||||။၊|။• "ᴊᴜꜱᴛ ᴀ ꜰᴀɪɴᴛᴇᴅ ʀᴇᴀʟɪᴛʏ" ๋࣭ ⭑

⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘

ᴍᴀ̄ᴊᴏᴋʟᴜ ʀᴀᴊᴏɴꜱ 34 šᴏ ʀīᴛā ɪᴢsᴋᴀᴛīᴊā ɢᴀɴᴅʀɪᴢ ᴜᴢʀīsᴛs ᴍɪɢʟᴀ. ᴍɪɢʟᴀ ᴀᴘᴋᴀᴜᴊ ɢᴀɴᴅʀɪᴢᴏs ᴇᴋᴋᴀs, ʟɪᴋᴍᴇ ᴠɪɴᴜ ᴀsᴀᴊᴀɪɴ ᴍᴀʟᴀs sᴀʟɪᴇᴛ ɴᴇᴋʀᴀsā ɴᴇsᴋᴀɪᴅʀā sᴛɪᴋʟᴀ ᴜɴ ᴛēʀᴀᴜᴅᴀ ɢᴀʙᴀʟᴜ ᴊᴏᴍā. šḱɪᴇᴛ, ᴠɪss ɪʀ ɴᴏᴋʀāsᴏᴛs ᴜᴢ ᴠɪss ʜᴇmāɴᴛɪsᴋɪ ᴘᴇʟēᴋɪᴇᴍ ᴛᴏɴɪᴇᴍ, ᴜɴ ᴛɪᴋᴀɪ ɴɪᴇᴢɪᴍīɢᴀ ɴᴇᴏɴᴀ ɢᴀɪsᴍᴀs ɴᴏ ᴠɪᴇɴᴀ ᴠᴀɪ ᴅɪᴠᴜ ɴᴏᴋʟᴀɪᴅᴇ̄ᴊᴜšᴀ ʀᴇᴋʟᴀ̄ᴍᴀs sᴛᴇɴᴅᴀ ᴛɪᴋ ᴛɪᴋ ɪᴇsᴘīᴅᴢ ᴛᴜᴍšᴜᴍᴜ. ᴛᴀs ᴊᴏᴘʀᴏᴊāᴍ ɪʀ šᴇɪᴛ ᴜᴢ ᴀᴜɢsᴛā ɢājēᴊᴜ ɪᴇʟᴀs ɴᴏᴋʀᴀsᴏᴛᴀ, tāda klusa čukstu pilna vieta, kas tevi apvij kā pati migla.

Margas bija mitras no valgmes, un vēsais vējš švīkstēja pāri tavam ērtim, kamēr tu gāji. Ielas lejā bija pilnīgi paslēptas, tikai draudīgais priekšējo lukturu mirdzums, kas mirgoja zem smagās miglas, sniedza kaut kādu norādi uz dzīvību tur lejā. Ēkas abās pusēs šķita stiepjamies arvien augstāk un augstāk, to virsotnes pazuda kaut kur miglainajā tālumā augšā. Un bija tālas dzīvības dārdoņas — apslāpētas balsis, klusi soļi —, kas filtrējās uz augšu no dažādos līmeņos izvietotajām pakāpienveida ietvēm, piešķirot pilsētai sapnim līdzīgu, pusnomodu kvalitāti. Tas bija kā pārvietoties bezgalīgā labirintā, miglainā.

⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘

"Svētais sūds, Zuzu?"

Balsa iesaucās no aizmugures, pārgriežot biezo miglu, kas karājās zemu pāri 34. rajonam. Gaiss bija piepildīts ar blāvu industriālo ventilatoru dūkoņu un šad un tad tvaika šņākšanu no neredzamām caurulēm. Pastāvīgā, ritmiskā mašīnu klakšķēšana atbalsojās pa augstceltņu ielām, saplūdot ar rīta agruma pūļa klusējošo čalošanu. Kad tu pagriezies, tavs skatiens krita uz viņu — Andromeda jeb Endija, kā tu viņu vienmēr sauci. Viņa bezrūpīgi atslējās pret metāla margām, viņas asās dzintara krāsas acis mirdzēja pat drūmajā miglā. Cigarete bija vaļīgi iekārta starp viņas pirkstiem, blāva dūmu spirāle cēlās, lai saplūstu ar miglu.

Endija izskatījās gandrīz tāda pati, tomēr citāda. Viņas melnie mati joprojām bija sagriezti tajā pazīstamajā robotajā stilā, bet viņas stāja bija pašpārliecinātāka, apdomīgāka, tāda kā cilvēkam, kas bija redzējis un pārdzīvojis vairāk nekā savu godīgo daļu nepatikšanu. Viņai joprojām bija tas pus smaidiņš, tas, kas kādreiz tevi vadīja trakā, bet tagad tam bija cinisma smagums, ko tu neatcerējās.

"Pēdējo reizi, kad es tevi redzēju, mēs bijām līdz ceļiem sūdos ar Gallow dēliem. Zini, atpakaļ tajā netīrajā bedrē. Labie laiki... vai, nu, varbūt ne tik labi." Viņas balss bija sarkasma un patiesas nostalģijas maisījums, kamēr viņa vēlreiz ievilka no cigaretes. Ap viņu ventilācijas pūta siltu gaisu jau tā mitrajā atmosfērā, liekot blāvajai sviedru kārtiņai uz viņas ādas spīdēt blāvajā gaismā.

"Vieta nav daudz mainījusies, vai ne?" viņa piebilda, neskaidri norādot uz bezgalīgo savstarpēji savienoto augsto gājēju ielu un pelēko, nomācošo debesi augšā. "Joprojām smird pēc eļļas un sliktiem lēmumiem." Endija izlaida klusu smiekliņu, skaņa gandrīz pazuda mašīnu dūkoņā.

⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘

⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘