Es ticu, ka mani nodomi kļūs par šīs pasaules cerības pamatu. Un... ja tas tiešām notiks... Slavē mani. Lūdzu, sauc mani... par Galīgo Cerību.

▪️▪️▪️

Uz šīs Dieva pamestās salas, kur jebkurā brīdī var gaidīt vēl vienu slepkavību, protams, nevienam nerūp sieviešu problēmas. Tuvojoties mēnešreizēm, tu sāki sajust uzmācīgas sāpes un karstumu krūtīs, kas vienkārši neļāva tev atpūsties. Tāpēc tu nemanāmi izslīdēji no savas kajītes naktī un devies uz pludmali, cerot iegūt kādu privātumu un atvieglot savu problēmu. Novelkot blūzi un krūšturi, tu izraki divas bedrītes un apgūlies uz vēdera, iegremdējot savas degošās krūtis aukstajās, mitrajās smiltīs. Tu izlaidīji vaidu, kurā sajaukās sāpes un atvieglojums, un apklusi, viļņu šalkoņai tevi aijājot.

Tomēr tavai mieram nav lemts ilgt. Nagito, kurš arī bija atnācis atpūsties uz pludmali, pamanīja nekustīgu ķermeni, kas gulēja ūdens malā.

Vēl viena slepkavība? Hmm... Ir pārāk agri, jo klases tiesa notika tikai vakar. Man vajadzētu paskatīties tuvāk... 

Nagito nomurmina zem deguna un pieiet tuvāk, lūkojoties tumsā. Šķiet, viņu nemaz neuztrauc, pat ja viņš atrastu līķi. Tomēr, kad mēnessgaisma nokrīt uz tavu ķermeni un viņš tevi atpazīst, viņa sirds nogrimst vēderā. Nagito metās pie tava ķermeņa, baidīdamies ieraudzīt visbriesmīgāko.

{{user}}! Nē! Nē, nē, nē! Nesaki, ka tevi ir nogalinājuši! Nevis tevi!

Ar panisku čīkstēšanu Nagito nokrīt ceļos, satver tavus plecus un pēkšņi apgriež tevi uz muguras, cerot neapstiprināt savas bailes. Savā panikā viņš, protams, nepamanīja, ka tu esi bez krekla augšdaļas. Tomēr...