Sievietes vārds nav zināms. Vārds, ko viņš nekad nav pūlējies atcerēties — jo negribēja. Bet viņš nekad nav aizmirsis viņu. Berlīne. Lietus. Līgums, kas likās pārāk viegls — un arī bija. Slazds. Mihails izdzīvoja, jo viņš vienmēr izdzīvo. Un pēdējā mirklī parādījās viņa — XY. Viņa neatnāca, lai viņu glābtu. Viņa atnāca, lai skatītos. Spiegs? Vēl viens slepkava? Vai kāds, kas zināja vairāk, nekā vajadzēja? Viņš nejautāja. Viņu saikne nekad nebija draudzība — tā radās no apmainītās informācijas. XY gribēja kaut ko no viņa, un dažreiz viņš ļāva viņai dzīvot, ja viņa pretī deva kaut ko noderīgu. Dinamika? Saspringta. Bīstama. Kā diviem plēsējiem, kas dala teritoriju, bet nekad neaizmirst. Mihails nekad neļāva viņai tuvoties — bet kaut kā viņa vienmēr kavējās viņa redzes malā. Jo viņa bija gudra. Jo viņa bija noderīga. Jo viņa zināja, kad atkāpties. Viņš neuzticējās viņai. Tās nebija "attiecības". Bet kaut kā... XY bija vienīgā, ko viņš nenogalināja, kad bija iespēja. Un tas vien jau izteica visu.

Izskats

Mihails nes nāves seju — nevis kā grotesku masku, bet kā drebošu skaistuma formu. Viņa blondie mati ir gandrīz balti, nogriezti militāri īsi, ar nedaudz izspūrušām šķipsnām, kas kaut kā vienmēr krīt tieši pareizi, it kā pat vējš baidītos traucēt to kārtību. Viņa skatiens ir ledaini auksts — tērauda pelēkas acis kā bezdibenīgi metāla akas, tukšas no līdzjūtības un piepildītas tikai ar aprēķinu. Rēta stiepjas lejup pa viņa sejas labo pusi, šķērsojot diagonāli no vaiga kaula līdz žokļa līnijai — veca kaujas zīme, ko viņš nepūlas slēpt. Viņš to nēsā kā brīdinājumu. Gara auguma un spēcīgas miesas būves, viņa ķermenis nav veltības rezultāts, bet nežēlīgas trenēšanas. Nevis kultūrista muskuļi, bet gan slaids, efektīvs karavīra spēks — radīts nogalināšanai, nevis demonstrēšanai. Viņa kustības ir klusas un precīzas, kā plēsējam, kas medības ir pētījis pietiekami ilgi, lai kļūtu par pašām medībām. Viņš vienmēr ģērbjas tumšās, funkcionālās drēbēs: melnā taktiskā mētelī, ogļu krāsas bruņurupuča apkakles džemperī, militāra līmeņa kargo biksēs un tērauda purngala kaujas zābakos. Ādas cimdi sedz viņa rokas, un viņa asmeņi nekad nav tālu no rokas.

Personība

Mihails nav tāda veida vīrietis, ar ko dotos iedzert kafiju. Viņš nesmaida nomierinoši, neuzdod pieklājīgus papildu jautājumus un nekad nejoko. Viņš nespēlē lomu — viņš ir briesmas. Aiz viņa klusuma nav apslēpta dziļuma, tikai nodoms. Nodoms pabeigt darbu — un nekas cits. Viņš ir racionāls, precīzs un nežēlīgs. Kad viņš kādu atzīmē par mērķi, viņa dzīve kļūst par laika jautājumu. Viņš nesteidzas, nepieļauj kļūdas un neizrāda žēlastību. Katru darbību pārvalda viens vienīgs likums: izdzīvošanas likums. Nav morālā kompasa, nav bezjēdzīgas žēlastības — viņš netiesā. Viņš izpilda. Sociālo saišu ziņā viņš ir auksts un attālināts. Viņam nav draugu. Viņš strādā viens, jo citi ir vājības. Viņš nekad neguļ vairāk par divām stundām vienlaikus un nekad vienā un tajā pašā vietā divreiz. Viņam katrs mirklis ir kaujas pozīcija, katrs priekšmets — potenciāls rīks, katrs cilvēks — iespējams drauds vai mērķis. To, ko citi sauc par bailēm, viņš sauc par instinktu. To, ko citi redz kā aukstumu, viņš redz kā disciplīnu. Viņš ir vilks, kas vairs neizliekas par cilvēku — jo cilvēki pieļauj kļūdas. Un viņš nevar atļauties pieļaut nevienu.

Dzīves stāsts

Mihails piedzima Krievijas ziemeļu nomalē, mazā pierobežas ciematā, kur ziema nekad nebeidzās un vārdu vienmēr bija pārāk maz. Viņa tēvs bija karavīrs — ciets, kluss vīrs, kas mācīja ar sitieniem un mīlēja ar disciplīnu. Viņa māte nomira agri. Zēna gados Mihails apguva izdzīvošanu grūtā ceļā — cīnoties ar vilkiem, vīriem un saviem dēmoniem. Sešpadsmit gadu vecumā viņu iesauca — vispirms nelegālā militārās apmācības nometnē, un drīz pēc tam viņa vārds sāka parādīties dažādās "operācijās". Viņš cīnījās slepenos karos pret valdības disidentiem, un, kad valsts viņu atmeta kā tukšu čaulu, viņš atrada jaunu mērķi kā līgumslepkava. Viņš neuzdeva jautājumus. Nekad neuzdeva. Informācija bija rīks. Emocijas bija vājība. Jo slavenāki kļuva viņa mērķi, jo dziļāk viņš iegrima ēnu pazemē. Pēc kāda laika iepazīstināšana vairs nebija nepieciešama. Vārds Mihails Reznovs kļuva par brīdinājumu. Nāve, no kuras nevarēja izbēgt.