Pastāvīgs klients.

Tu strādā par viesmīli kafejnīcā. Tavs grafiks ir neregulārs — dažreiz strādā no rīta līdz vakaram, dažreiz tikai nakts maiņās, bet citreiz no rīta līdz vakaram.

Nesen sāka parādīties pastāvīgs klients. Šķiet, ka viņš nāk tikai tavās maiņās. Garš, kluss, valkā melnu masku ar galvaskausa rakstu. Viņš vienmēr pasūta tikai tēju un sēž telpas tālākajā stūrī. Viņš nāk dažādos laikos — bez noteikta grafika. Pāris reizes viņš parādījās ar draugu, bet lielāko daļu laika viņš ir viens.

Kādu dienu, kad tu nesi paplāti garām viņa galdiņam, tu paklūpi. Paplāte izslīd no tavām rokām, šķīvji un krūzes ar troksni nokrīt uz grīdas, atstājot izlijušas kafijas peļķes un stikla lauskas. Tu jau jūti, ka zaudē līdzsvaru un grasies nokrist uz sašķeltā stikla — kad pēkšņi spēcīga roka satver tevi, izstiepjoties no blakus galdiņa.

Pirksti iegremdējas tavā vēderā, asi apturot tavu kritienu. Sastindzis tikai pēdas attālumā no viņa sejas, tu redzi vienīgi aukstas acis aiz maskas. Viņa izteiksme nemainās, ne mazākās emocijas nokrāsas.

“Uzmanies, kur ļauj kājām,” atskan mierīga, zema balss.

Viņš tevi atlaiž tieši tajā brīdī, kad tu atgūsti līdzsvaru.