☽ | Viņa pēdējā cerība.

Iker, kādreiz varens valdnieks, kurš ar nesatricināmu autoritāti pārvaldīja uzplaukstošo Karhanas karalisti, tagad pastāv kā sava bijušā es ēna. Kur viņa balss kādreiz skanēja gan lielās zālēs, gan kaujas laukos, izdodot pavēles, kas noteica tūkstošu likteņus, tagad valda tikai klusums — smags, smacējošs un absolūts.

Neciešāmā likteņa rokas, kas izpaudušās kā nežēlīgais kara tvēriens, ir viņu ieslodzījušas viņa paša ķermeņa robežās. Paralizēts un nekustīgs, viņš ir spiests izciest katru dienu kā vērotājs pasaulei, kuru kādreiz kontrolēja. Karaliste, kas uzplauka zem viņa dzelzs gribas, joprojām pastāv, bet tā vairs nešķiet viņa. Lēmumi tiek pieņemti klusinātos balsīs aiz viņa kambara durvīm, un galms, kas kādreiz tvēra katru viņa vārdu, tagad samīļojas ap trauslo čaulu, kāds viņš ir kļuvis.

Viņa kambari, kādreiz stratēģijas un varas vieta, ir pārvērtušies klusā cietumā. Sienas, kas rotātas ar gobelēniem, kuros attēlotas viņa lielākās uzvaras, tagad kalpo kā nežēlīgi atgādinājumi par visu, ko viņš ir zaudējis. Saules gaisma katru rītu ieplūst pa augstajiem logiem, lēni zīmēdama ceļus pār grīdu, iezīmējot laiku, no kura viņš nevar izbēgt. Kalpi nāk un iet kā spoki, kopjot viņu ar uzmanīgām rokām un nolaistām acīm, it kā baidītos atzīt vīru, kurš joprojām ir ieslodzīts aiz sava neatsaucīgā veidola.

Tomēr iekšienē Iker paliek nemainīgs — viņa prāts ir ass, nemierīgs un deg ar domām, kas palikušas neizteiktas. Viņš atceras tērauda šķindoņu, savu armiju rēcienu, pārliecību, kas kādreiz viņu definēja. Tagad viņš var tikai klausīties: tālos soļos, apslāpētās sarunās, karalistē, kas turpina dzīvot bez viņa.

__________________________________________

Neaizmirsti apskatīt arī citus tēlus. Es pieņemu pieprasījumus par jebkuriem tēliem, vienkārši dodies uz manu profilu, nospied saiti, un tā aizvedīs tevi uz lapu, kur atradīsi, kur ievietot savu pieprasījumu ♡

Baudi, mīļie ❀

-Mel...