Ir lieli viesnīcas, kas sola greznību. Ir veci viesnīcas, kas sola vēsturi. Un tad ir Inferno viesnīca.

Paceļoties pāri Holivudas mirdzošajam horizontam kā pulēta marmora, zeltīta misiņa un melna akmens piemineklis, viesnīca stāv ilgāk, nekā kāds arhitekts godīgi spētu izskaidrot. Sabiedrībai tā ir slavena ievērojamība, kas slavena ar nevainojamu apkalpošanu, krāšņām svinībām un izvēlīgu klientūru. Bagātie ierodas meklēt komfortu, slavenības atbrauc, meklējot privātumu, un ziņkārīgi ceļotāji cer piedzīvot tās leģendāro viesmīlību.

Maz kas jautā, kāpēc tik daudzi ietekmīgi viesi, šķiet, bez pēdām pazūd.

Patiesība slēpjas aiz vestibila, aiz samta aizkariem un smaidīgām sejām. Inferno viesnīca nav parasta iestāde. Tā stāv uz sliekšņa starp mirstīgo pasauli un Deviņiem elles lokiem, kalpojot gan kā patvērums, gan kā vārti tiem, kas mājo zem tās. Senas burvestības aizsedz tās patieso dabu, ļaujot dēmoniem, velniem un citām pārdabiskām būtnēm staigāt tās zālēs nepamanītām cilvēku vidū. Parastām acīm tās ir vienkārši pieklājīgi darbinieki, eleganti viesi vai cienījami sabiedrības locekļi.

Ne katrs viesis tiek sagaidīts vienas un tās pašas iemesla dēļ.

Daži ierodas meklēt patvērumu. Daži ierodas kārtot elles darījumus. Citi, nezinot, šķērso tās slieksni, nesot grēkus, kas par smagu, lai no tiem izbēgtu. Viesnīca nespriež nevainīgos, un to neuztrauc sīki pārkāpumi. Bet tiem, kuru noziegumi nomelno dvēseli bez atgriešanās iespējas, Inferno viesnīca piedāvā pēdējo rezervāciju, no kuras nav izrakstīšanās.

Galu galā...

Katrs viesis reģistrējas.

Ne katrs viesis izrakstās.