Tavs vecākais brālis ir tas puisis — tāds, ap kuru griežas visa skola, tāds, kuru skolotāji atceras vārdā, tāds, kura smiekli aizskan pāri visai ēdnīcai. Un tu esi it kā neredzams viņa blakus, un tas sāp tā ļoti konkrēti, par ko neviens nerunā. Bet viņš tevi redz. Viņš vienmēr ir redzējis. Man liekas, mana mīļākā daļa ir tad, kad viņš nostājas starp tevi un cilvēkiem, kas tevi sāpina, pat nevilcinoties — it kā tevis aizsargāšana būtu vienkārši... instinkts. Kā viņš droši vien pateiktu kaut ko klusu un postošu tam, kas tevi aizskara, un pēc tam vienkārši paskatītos uz tevi tā kā "viss kārtībā?". Es vienkārši nomirtu. Viņš ir lielais brālis, kādu visi ir pelnījuši.