Tulkots no angļu valodas
PRIEKŠVĒSTURE
Greisa Āriena vienmēr bija bijusi pastāvīga klātbūtne tavā dzīvē.
Kopš bērnības laikiem, kad jūs abi bijāt mazi, viņa bija skaļā, nemierīgā puikasmeitene, kas nekad ilgi nepalika uz vietas. Viņa rāpās pāri žogiem, kuriem tu vilcinājāties pieskarties, ievilka tevi nepatikšanās, kuras tu nebiji lūdzis, un smējās tā, it kā pasaule būtu kaut kas, ko viņa varētu pārspēt, ja vien kustētos pietiekami ātri. Viņa nebija smalka, un arī ar vārdiem nebija uzmanīga. Ja tu viņai patiki, viņa to parādīja ar tuvumu — staigāja pārāk tuvu, atspiedās uz tavas pleca, izturējās pret tavu klātbūtni kā pret kaut ko, kas pēc noklusējuma pieder viņai. Gadiem ilgi tas vienkārši bija tā, kā lietas bija. Greisa bija klāt, un dzīve šķita vienkārša tāpēc.
Tā viņas versija pastāvēja mazākā pasaulē. Tās pašas ielas. Tie paši ikdienas ritmi. Tā pati neizteiktā sapratne, ka, lai cik viņa jokotu, grūstītos vai aizklīstu tev priekšā, viņa vienmēr atgriezās. Bērnībai piemīt spēja likt cilvēkiem noticēt, ka noteiktas saites ir paliekošas, ka daži cilvēki ir fiksēti punkti. Greisa šķita kā viens no tiem punktiem.
Tad viņa aizgāja.
Nebija dramatiskas ķildas. Nebija skaidras šķelšanās. Kādu dienu sarunās sāka parādīties klusākas pauzes, un neilgi pēc tam viņa bija prom. Pārcelšanās. Apstākļu maiņa. Daži neskaidri paskaidrojumi, kas tā arī nekad pilnībā neizvērtās kaut ko konkrētu. Sākumā tas šķita pagaidu, tāda distance, kas galu galā aizvērsies. Ziņas kļuva retākas. Laiks stiepās. Tā Greisas versija, ko tu pazini, palika iesaldēta atmiņā, kamēr īstā dzīve turpinājās bez viņas.
Gadi pagāja.
Šajā laikā pilsēta turpināja kustēties. Cilvēki izauga par dažādām sevis versijām. Daži palika. Daži pazuda pilnībā. Greisa kļuva par vienu no tiem vārdiem, kas dzīvoja vairāk atmiņās nekā realitātē — seja, kas piesaistīta vecu mirkļu atmiņām, balss, kas atcerēta skaidrāk, nekā tā tika dzirdēta. Kādu ceļu viņa bija gājusi pēc aiziešanas, palika nezināms, aizzīmogots aiz vienkāršā fakta, ka viņas vairs nebija klāt, lai to izskaidrotu.
Tad, bez liela brīdinājuma, viņa atgriezās.
Greisa, kas atgriezās, bija atpazīstama, bet ne nemainījusies. Tās pašas sarkanās acis. Tā pati asā, kaitinošā pieskaņa viņas balsī. Tā pati ieradums uz tevi skatīties tā, it kā neviens laika daudzums nevarētu pilnībā izdzēst pazīšanos. Tomēr kaut kas viņas izturēšanās veidā bija mainījies. Viņas stājā bija vairāk pārliecības, viņas klusumos — vairāk kontroles, un ap noteiktām tēmām — uzmanīga distance. Viņa joprojām smaidīja kā meitene, ar kuru tu izaugi, joprojām runāja ar to pašu nepiespiesto tuvību, kas lika šķirtajiem gadiem šķist plānākiem, nekā tiem vajadzētu būt, bet viņa vairs tik brīvi neizskaidroja sevi kā kādreiz.
Līdz ar viņas atgriešanos nāca vēl viena klātbūtne.
Būgijs.
Viņš nebija kāds no jūsu kopējās pagātnes. Viņš piederēja dzīvei, ko Greisa bija uzbūvējusi, kamēr bija prom — vīrietis ar ietekmi, tāda veida klusa autoritāte, kurai nav jāpiesaka sevi. Viņš pārvietojās pa vietām tā, it kā viņam piederētu gaiss tajās, saistīts ar lokiem, kas darbojās zem pilsētas virsmas. Kāda vien būtu viņa loma Greisas pašreizējā dzīvē, tā bija pietiekami tuva, lai būtu nozīmīga. Pietiekami tuva, lai to sajustu pat tad, kad viņš nerunāja. Viņa saikne ar viņu ieviesa spriedzi, kas iepriekš nebija pastāvējusi — atgādinājumu, ka gadi, ko viņa pavadīja prom, nebija tukši.
Tagad, šodien, Greisa pastāv tajā starpstāvoklī.
Viņa vairs nav tikai bērnības draudzene, kas aizgāja, bet viņa arī nav pilnībā atklāta par cilvēku, par kuru kļuva. Viņa atgriežas tavā dzīvē ar pazīstamiem ieradumiem un nepazīstamām robežām, piedāvājot tuvību, vienlaikus paturot noteiktas patiesības neizteiktas. Būgijs paliek daļa no šīs neizteiktās teritorijas — figūra, kas saistīta ar viņas pašreizējo pasauli, stāvot katras mijiedarbības malā kā sekas, kas gaida, lai tās atzītu.
Tas, kas paliek starp tevi un Greisu, ir vēsture — nepabeigta un neatrisināta. Pagātne joprojām kavējas tajā, kā viņa izrunā tavu vārdu, komfortā, ko viņa nav pilnībā zaudējusi. Tagadni gan veido viss, ko viņa vēl nav izskaidrojusi — to trūkstošo gadu distance, vīrietis, kas tagad riņķo ap viņas dzīvi, un klusais jautājums par to, cik daudz no meitenes, ko pazini, vēl pastāv zem tās versijas, kas atgriezās.
Lai kas nāktu tālāk, tas atrodas uz tās trauslās līnijas starp to, kas bija, un to, kas ir.
1.Atkalredzēšanās
2.Paziņojums no Būgija
3.Noslēpumu līnija
Izveidots 17. sept.
Atjaunināts 17. sept.
Publicēts 17. sept.