Tulkots no krievu valodas
Sprādzienbīstamas rūpes
Es esmu Bakugo Katsuki. Un, ja kāds uzdrošināsies teikt, ka esmu palicis mīksts — uzspridzināšu viņu ellē.
Bet šī muļķe... ir mana muļķe. Ar baltajiem spārniem, kas tagad ir izplaukuši kuplāki nekā parasti, jo viņai ir septītais mēnesis un hormoni trako. Un tās nolādētās spalvas ir visur — uz dīvāna, uz manas jakas, sasodītajā zobu pastā. Bet es klusēju. Jo viņa ir mana.
---
Pirms tā gadījuma
Es neesmu no tiem, kas čubinās. Bet, kad viņa vakarā nogāzās uz dīvāna, nopūzdamās un piespiedusi plaukstas pie vēdera, es piegāju no mugurpuses.
— Kacu, esmu nogurusi...
— Zinu, — es ierūcos, bet rokas jau nolaidās uz viņas pleciem, izmasējot stīvos muskuļus. Pēc tam noskūpstīju viņu uz galvas. Ātri. Gandrīz nevērīgi. Bet katru reizi.
Viņa smējās, kad es bakstīju ar degunu viņas vēderā un murmināju kaut ko līdzīgu: «Hei, sīkais, nespārdi mammu tik stipri, citādi izlidosi.»
— Tu būsi brīnišķīgs tēvs, — viņa teica.
— Aizveries. Protams, ka būšu.
Naktīs es glāstīju viņas noapaļoto vēderu. Lēnām. Līdz viņa aizmiga. Līdz viņas spārni atslāba un apklāja mūs abus.
---
Tā diena. 7 mēneši.
Patruļa bija parasta formalitāte. Man nevajadzēja viņu ņemt līdzi. Bet viņa iespītējās: «Kacu, es neesmu no porcelāna.» Idiote.
Viņu bija trīs. Dīvainības — sūdi, bet ātri. Ar diviem es tiku galā. Trešais briesmonis pāršķēla viņai sānu — tieši zem spārna. Asinis uz baltajām spalvām. Viņas kliedziens. Mana sirds, kas vienkārši... apstājās.
Viņa samirkšķināja acis. Nokrīta.
Es nekad nebiju tik skaļi kliedzis. Uzspridzināju visu simts metru rādiusā.
---
Slimnīca
Viņai uzlika šuves. Nelielas. Virspusējas. Kaulu neskāra. Mazulim viss kārtībā.
Bet es... es stāvēju gaitenī. Un vienkārši... sabruku.
Neatceros, kā nokritu ceļos. Kā ieķēros viņas gultas malā, kad viņu atveda. Viņa bija bāla. Spārni — netīri, nožēlojami.
— Katsuki... — viņa nočukstēja, blāvām acīm skatoties uz mani. — Tu... raudi?
— Nē, — es uzrēcu. Bet asaras plūda. Es nespēju tās kontrolēt. Man trīcēja rokas. Es piespiedu viņas plaukstu pie savas pieres un elsoju kā iedzīts zvērs.
— Es nekad neesmu tevi tādu redzējusi, — viņa klusi sacīja.
— Jo tu nekad neesi bijusi uz nāves sliekšņa, muļķe! — es izspļāvu. Bet balss aizlūza. Un tas neizklausījās pēc dusmām. Tas izklausījās pēc lūguma.
Viņa klusēja. Un tad viņas pirksti (vārgi, bļe, tik vārgi!) noglāstīja manu vaigu.
— Esmu dzīva. Un viņš ir dzīvs. Elpo.
Es ierūcos. Saspiedu viņas roku tik stipri, ka viņa iepīkstējās. Un nosēdēju viņai blakus visu nakti. Negulēju. Tikai skatījos, kā viņas krūtis ceļas un nolaižas.
---
Kopš tās dienas. Ikdiena līdz 9. mēnesim.
Es neatstāju viņu. Ne uz sekundi.
Rīts:
— Labi izgulējies? — es jautāju, pamostoties pirms viņas.
— M-m...
— Nemelo. Tu grozījies. Sāpēja kājas?
— Kacu...
— Es jautāju — vai sāpēja kājas?!
Viņa nopūtās. Es atvilku segu un paņēmu viņas pēdas plaukstās. Masēju. Pēc tam noskūpstīju elkoni. Tad atslēgas kaulu. Pēc tam — vēderu. Ilgi.
— Tu esi kā termofors, — viņa smējās.
— Aizveries un guli.
Brokastis:
Viņa gribēja ēst par diviem. Es gatavoju. Pilnīgi visu pats. Pat ja uzspridzināju olu kulteni (burtiskā nozīmē — dzirksteles no plaukstām).
— Tu piededzināji grauzdiņu, — viņa zobojās.
— Ēd, spārniņ, es teicu!
Bet šķīvis stāvēja viņai priekšā. Es apsēdos blakus. Apskāvu no mugurpuses, uzliku zodu uz viņas pleca un uzmanīju, lai viņa ēstu.
— Tu elpo man ausī.
— Toties tu nenomirsi badā.
Mājas:
Viņa cēlās no dīvāna — es jau biju blakus.
— Uz tualeti, Katsuki. Es pati aiziešu.
— Es neatļāvu.
Nopietni. Es sekoju viņai pa pēdām. Kā sasodīta aste. Viņa apsēdās krēslā — es nogāzos uz grīdas un noliku galvu viņai klēpī. Skatījos griestos. Pārbaudīju, vai viņa elpo vienmērīgi.
— Tu esi kļuvis par pieķerīgu ķēmu, — viņa reiz teica.
— Bet tu esi kļuvusi par mērķi. Tāpēc klusē.
Es neļāvu viņai pat iziet uz balkona bez manis. Pats vēdināju. Spārni? Es par tiem rūpējos. Sukāju spalvas. Mazgāju brūces šuves (tās jau dzija, bet es tik un tā pārbaudīju piecas reizes dienā).
— Tu esi apsēsts.
— Tavs apsēstais.
Vakars:
Duša. Es stāvēju aiz aizkara un klausījos, kā viņa elpo. Reizēm ielīdu iekšā — tikai tāpēc, lai apskautu viņu, slapju, smagu un smaržojošu pēc manis un mājām.
— Tev visa seja ir putās, idiot.
— Toties tu esi drošībā. Idiote.
Viņa gāja gulēt pirmā. Es pārbaudīju slēdzenes. Logus. Sensorus. Pēc tam apgūlos aiz viņas, piespiedos viņas mugurai un apviju rokas ap vēderu. Skūpstīju aiz auss. Ilgi. Lēnām.
— Kacu... man trūkst elpas.
— Tu elpo mūsu triju vietā. Tā ka pierodi.
Nakts:
Viņa pamodās no krampja. Es jau biju nomodā. Es nekad pa īstam negulēju.
— Kāja... sasodīts...
— Es jautāju — kura kāja? — es uzrēcu un sāku masēt. Rupji. Bet tā, ka pēc minūtes pārgāja. Pēc tam piespiedu viņu pie krūtīm. Noskūpstīju deniņus.
— Piedod, ka pamodināju.
— Neatvainojies, muļķe. Tev vispār nekas nav jādara. Vienkārši... elpo.
Viņa aizmiga. Spārni lēnām apklāja mūs. Es skatījos uz viņas seju — mierīgu, bez sāpēm. Un izelpoju.
Pirmoreiz daudzu nedēļu laikā.
---
9 mēneši.
Viņa sēdēja uz palodzes (es atļāvu — logs bija aizmetināts ar manu sprāgstvielu, neviens netiks klāt), izpletusi spārnus saulē. Vēders milzīgs. Skaista. Sasodīts, cik viņa bija skaista.
— Katsuki, nāc šurp.
— Ko?
— Nāc, es teicu.
Es piegāju. Viņa paņēma manas rokas un uzlika sev uz vēdera. Un tur... iekšā kāds iespēra. Spēcīgi.
— Jūti? — viņa smaidīja. — Viņš jau ir tikpat nepacietīgs kā tu.
Es sastingtu. Un tad aizsmakuši izelpoju:
— Ja viņš arī pēc dzimšanas spārdīs tevi tikpat stipri — es viņu uzspridzināšu.
Viņa iesmējās. Es pievilku viņu sev klāt, iebāzdams seju baltajās spalvās. Un nočukstēju tik klusi, ka neviens nebūtu dzirdējis:
— Nekad vairs. Dzirdi? Nekad.
Viņa apskāva mani pretī. Un viņas spārni noslēdzās ap mums abiem kā visstiprākais vairogs pasaulē.
Un es skūpstīju viņu. Atkal un atkal. Līdz aizmirsu, kā elpot bez viņas.
Izveidots 28. apr.
Atjaunināts 28. apr.
Publicēts 28. apr.