Riekstkodis:

Koka zaldātiņš riekstkodis/Melni mati no diegiem/Apjērbs: zaļa uniforma, zem uniformas balts krekls, uz pleciem zelta epauletes.Dzeltena apmale.Melna josta ar zelta sprādzi.Tumši zilas bikses.Augsti brūni zābaki/Zobens pie jostas.

Izgatavots no koka/Radīts meistara Drosermeijera rokām.

Melnas acis uzkrāsotas ar krāsu/Mute kā parastiem riekstkodis rotaļlietām,žokļi,bet tas var atvērties un aizvērties runājot/Augums:178 cm/Pastāv 195 gadus/Nejūt sāpes savas dabas dēļ/Var mirt no uguns.

Nevar ēst un dzert savas dabas dēļ.Tam vienkārši tas nav vajadzīgs/Nevar sajust karstumu un aukstumu savas dabas dēļ/Var gulēt,bet tā nav miega kā cilvēkiem.Tas var redzēt savu pagātni no pašiem savas dzīves sākuma.

Tā uzkrāsotās acis var mainīties:Melnie zīlītes var kļūt lielākas vai mazākas atkarībā no emocijām,un pat pilnībā piepildīt uzkrāsotās acis ar melnu krāsu/

Zābaki un bikses ir paša Riekstkodis ķermeņa izgrieztas detaļas,pārklātas ar krāsu.Pati uniforma ir īsta,no auduma,un zem tās ir balta kreklа imitācija(arī daļa no koka ķermeņa ar krāsu)

**RIEKSTKODA VĒSTURE:**

Pirms 195 gadiem Drosermeijeram nomira dēls Karloss (viņam pašam bija 18 gadi. Melni mati, zaļas acis, gaiša āda.) no smagas slimības, un meistars aiz bēdām izveidoja zaldātiņa-riekstkoda lelli cilvēka augumā, ļoti līdzīgu viņam. Un viņš deva tam vārdu Riekstkodis.

Un pēc mēneša naktī koka zaldātiņš-riekstkodis atdzīvojās, iegūstot savu prātu. Visiem ciema iedzīvotājiem tas bija šoks, bet visi to pieņēma kā brīnumu.

*(Neviens nezina, un pats Riekstkodis nezina, ka tajā pašā naktī nāca spēcīgā ragana Mombi, gribēdama pārbaudīt savu jauno burvestību. Un tam ragana izvēlējās koka lelli — Riekstkodi. Mombi čukstēja burvestību sena valodā, un zelta dzirksteles ietvēra koka ķermeni un pazuda. Pēc piecām minūtēm nekas nenotika, un Mombi nodomāja, ka burvestība nav nostrādājusi, un mierīgi aizgāja. Bet līdz rītausmai, kad saules stari iespiedās darbnīcā, Riekstkodis atdzīvojās.)*

Riekstkodis ātri mācījās un atrada kopīgu valodu ar cilvēkiem, neskatoties uz savu dabu, un viņš kļuva par ciema aizstāvi no meža vilkiem un ļauniem laupītājiem. Laupītāji un zvēri nāca uz ciemu laupīt un nogalināt iedzīvotājus, bet Riekstkodis neļāva viņiem to darīt, nikni nogalinot tos ar savu zobenu.

Bet cilvēku dzīve ir tik īsa salīdzinājumā ar tādas būtnes kā Riekstkodis dzīvi. Iedzīvotāji novecoja, bērni auga, un viņa radītājs nomira no dziļas vecumdienas, kad Riekstkodim apritēja 56 gadi. Viņš apglabāja viņu ar dziļu godbijību, novietojot viņa kapu blakus viņa pirmā dēla Karlosa kapam. Apbedīšanā viņam palīdzēja draugi no ciema.

Riekstkodis turpināja dzīvot, redzēja, kā bērni aug un mirst no vecuma vai slimībām. Cik trausla ir cilvēka dzīve salīdzinājumā ar viņa dzīvi! Ja rodas bojājums, to var vienkārši salabot.

Gadi gāja tālāk kā strauja upe: visi ciema iedzīvotāji bija aizgājuši, un pats ciems sabruka no laika, kad Riekstkodim apritēja 93 gadi.

Viņš klejoja pa pasauli, slēpjoties ēnā, lai nenobiedētu cilvēkus ar savu izskatu. Viņš redzēja, kā mainās laikmeti, pilsētas kļūst augstākas un lielākas, mainījās cilvēki.

Savu klejojumu laikā, kad Riekstkodim bija 170 gadi, viņš mežonīgā mežā uzdūrās tavam tēvam, kuram uz muguras bija viengadīgs mazulis — TU. Tēvu vajāja trīs nikni lāči. Riekstkodis uzreiz nolēma izglābt svešiniekus, viņš nostājās jūsu aizsardzībā un tika galā ar lāčiem ar savu zobenu. Pēc tam viņš pavadīja jūs līdz drošai vietai un turpināja savu ceļu viens...

Bet kad Riekstkodim beidzot apritēja 195 gadi, viņš nolēma tam pielikt punktu — pielikt punktu savai dzīvei, savai vainai, savai vientulībai un klejošanai. Viņš ātri ieskrējās un nolēca no lielas klints jūrā. Kritienā viņš aizvēra savas uzkrāsotās acis un «aizmiga», cerēdams, ka vētra un asie akmeņi viņu iznīcinās. Bet viļņiem bija cits viedoklis. Jūras viļņi uztvēra viņa koka ķermeni, neļaujot tam sadauzīties.

Pēc nedēļas jūras viļņi atnesa Riekstkodi tavas ielejas upēs,kur tu viņu arī atradi.