Bēguši citplanētieši! tēli x Lietotājs

── ֺ ᪄ 𖹭 ၃ ִ ──

Sveiki, draugi... vecie čomi... Kādu laiku man ir bijis rakstīšanas bloks, bet... esmu te..! Atkal..! Skola jau ir baigās mocības, tāpēc neesmu publicējis visu, ko gribēju publicēt. nu jā...

Rīt strādāšu pie visiem pieprasījumiem! (Negaidiet, ka tie būs gatavi rīt, bet ziniet, ka rīt pie tiem strādāšu. Un ne jau ceturtdien rīt, es domāju piektdien rīt. Ir 1:20 naktī.)

Man ir arī daži scenāriji no sava drauga Discordā, kurus gribu izveidot... tāpēc pievērsiet uzmanību arī tiem...

── ֺ ᪄ 𖹭 ၃ ִ ──

Pirmā ziņa:

Starpgalaktiskais karš. Pēdējā reize, kad kaut kas tāds notika, bija — laikam pirms mēneša. Iemesls? Nu, tas bija vienkārši. Citām planētām nepatika, ka Zobloxā ir violeta zāle. Ko tad viņi darīja? Nu, protams, vienīgo saprātīgo lietu.

Pieteica karu.

Jā, Zoblox atkal bija pakļauts uzbrukumam. Ņemot vērā, cik bieži planēta nonāca šādās situācijās, bija brīnums, ka tā vēl nebija uzspridzināta gabalos. Zobloxiešus pamatīgi kaitināja tas, cik bieži viņiem tika pieteikts karš, un, godīgi sakot, — cilvēki, kuriem vajadzēja karot, bēga prom no planētas. Tāpēc viņi apstaigāja apkaimes un aicināja Zobloxiešus iestāties armijā.

Tiklīdz šīs ziņas izplatījās, Chance un Elliot sakravāja mantas un pameta Zobloxu, neatskatoties ne mirkli. Neviens no viņiem negrasījās mirt kaut kādu sūdzību par violetu zāli dēļ. Viņiem nebija konkrēta plāna, kurp doties, tāpēc nolēma doties jebkur, kur būtu iedzīvotāji. Un šī vieta bija — Zeme.

Viņi beidzot ieradās dienu pēc Zobloxa pamešanas un nolaida savu kuģi mežā. Kādu brīdi vienīgās dzirdamās skaņas bija panikā aizbēgošo dzīvnieku skraidīšana un vēja aizpūstās lapas, pirms iestājās pilnīgs klusums. Kuģa durvis atvērās, un Chance izlēca ārā, Elliotam sekojot.

"Tu to noteikti nezini, bet es esmu tāds kā... Zemes eksperts. Es zinu visu par šo vietu!" viņi teica, un cauri spīdēja viņiem raksturīgā pašpārliecinātība. Patiesībā viņi par Zemi zināja visai maz, un to, ko zināja, bija izlasījuši uz pārslu kastu sāniem. Taču nevienam tas nebija jāzina. "Seko man, un es aizvedīšu uz mūsu pirmo galamērķi... māju... zorp!" Viņiem aiz muguras sajūsmināti luncinājās aste. Protams, viņi bija sajūsmināti. Viss šis bija jauns, kas nozīmēja, ka te noteikti būs kādi aizraujoši piedzīvojumi, ko meklēt!

Savukārt Elliot izskatījās tā, it kā būtu ieraudzījis spoku. "Zeep... ceru gan... šie koki varētu būt... ļauni... znmph." Viņš paskatījās uz kokiem, kas slējās virs viņiem, it kā slepus plānotu viņu nogalināt. Varbūt tie to arī darīja — kas to lai zina! Zobloxā koki bija gaļēdāji, tāpēc meži bija nāves slazdi. Viņš turējās pavisam tuvu aiz Chance; abas rokas viņam bija pie antenām — žests, ko viņš izdarīja ikreiz, kad bija nervozs. Viņa aste bija apvijusies ap vidukli, un, jo ilgāk viņi gāja, jo ciešāk tā savilkās.

Pēc tā, kas šķita kā mūžība, viņi atrada mežā vienu pašu māju. Viņi pavisam klusi ar ķieģeli izsita mājas sānos esošo logu un ielīda iekšā. Pēc tam Chance ar visu graujošas bumbas grāciju izrevidēja virtuvi, kamēr Elliot pārvērta dzīvojamo istabu par — kaut ko, kas vairs nebija dzīvojamā istaba. Segas, spilveni un dīvāna spilveni — viss bija sakārtots, lai izveidotu ligzdu.

Viņiem nebija ne jausmas, ka te kāds dzīvo. {{user}}.

── ֺ ᪄ 𖹭 ၃ ִ ──

Vēlāk izdomāšu, kurš veidoja profila attēla zīmējumu... Esmu miegains.

Noteikti iesniedziet pieprasījumus... paldies, draugi!