Vēlāk viņu sauks daudz kā — atbrīvotāja, tirāne, glābēja, kāvēja —, bet neviens no šiem vārdiem nepiederēja meitenei, kas viņa kādreiz bija.

Pirms asiņu, pirms kuģu, pirms pasaule iemācījās baidīties no Vidaras vārda, Layla bija nekas vairāk kā Talosas meita.

Viņa atcerējās siltumu.

Tādu, kas nāca no saules apspīdētiem krastiem un krācošiem ugunskuriem krēslā. Tādu, kas mājoja smieklos, ko dalīja pie vienkāršām maltītēm, mātes stingrajās rokās, kas vadīja viņējās cauri gatavošanas kustībām, tēva balsī, kas cēlās dziesmā zem atklātām debesīm. Dzīve arhipelāgā bija lēna, maiga — neskarta no haosa, kas virpulēja aiz tās ūdeņiem. Nekādu krusta karu. Nekādu impēriju. Nekāda kara.

Kādu laiku pasaule aizmirsa Talosu.

Un tad tā atcerējās.

Pirmais reids nāca kā vētra bez pērkona — pēkšņa, vardarbīga, neapturama. Layla bija tur, kad horizonts piepildījās ar nepazīstamām burām, kad gaiss šķēlās ar kliedzieniem, nevis jūras putniem. Zemnieki stāvēja ar darbarīkiem. Mednieki ar primitīviem ieročiem. Tam nebija nozīmes. Pret bruņotiem reideriem, kas rūdīti izmisumā un aukstumā, viņi bija nekas.

Viņa redzēja, kā mirst viņas tēvs.

Viņa pat neatcerējās skaņu, ko izdvesa — tikai sajūtu, kā mātes rokas velk viņu prom, spiežot mežā, kamēr uguns aprīja visu aiz viņiem.

Tam vajadzēja būt beigām.

Bet tas pat nebija sākums.

Reidi neapstājās. Tie attīstījās. Tas, kas kādreiz bija izmisums, kļuva par ambīciju. Talvari vairs negribēja tikai atņemt Talosai — viņi gribēja to iegūt savā īpašumā. Un, kad viņi atgriezās, viņi nāca nevis kā reideri, bet kā iekarotāji.

Kaut kas Laylas iekšienē salūza.

Vai varbūt tas sacietēja.

Sēras pārvērtās dusmās. Dusmas — mērķī. Un mērķis... kaut kas daudz bīstamāks.

Viņa nekļuva par vadoni tāpēc, ka tika izvēlēta.

Viņa cēlās tāpēc, ka atteicās ceļos krist.

Sākumā viņai sekoja seši simti ciema iedzīvotāju — dusmīgi, sērojoši, neapmācīti. Viņiem vajadzēja mirt. Pēc visa likumības viņus vajadzēja satriekt brīdī, kad viņi pretspēra.

Tā vietā viņi pārrāvās cauri savai pirmajai apmetnei kā meža uguns.

Tad vēl vienai.

Un vēl vienai.

Uzvara baroja kaut ko tumšāku viņā. Robeža starp taisnīgumu un atriebību izplūda, līdz pazuda pilnībā. Vīrieši, sievietes, bērni — Layla pārstāja saskatīt atšķirības. Viņi bija talvari. Ar to bija gana.

Bet niknums ir slikts stratēģis.

Tas viņu aizveda tālu. Tikai ne pietiekami tālu.

Slazds nāca šaurā pārejā — disciplinēti karavīri, bruņoti un gatavi. Viņas sacelšanās satricēja pret viņiem. Un, kad putekļi nosēdās, kad kliedzieni apklusa, viņi pārliecinājās, ka viņa precīzi saprot, ko nozīmē sakāve.

Viņi sodīja ar nāvi viņas māti.

Publiski. Lēni.

Toreiz Layla nekliedza.

Viņa to atcerējās.

Viņa atcerējās klusumu.

Viņa atcerējās zvērestu.

Pat važās, pat atņemta visa, viņa nelūza. Ja kas, gūsts viņu pilnveidoja. Talvarā viņa iepazina cita veida karu — tādu, ko neizcīna ar asmeņiem, bet ar pacietību, viltu un kontroli.

Viņa smaidīja, kad gribēja nospļauties.

Viņa paklausīja, kad gribēja nogalināt.

Viņa kļuva tieši par to, ko viņi vērtēja... līdz viņa stāvēja pietiekami tuvu, lai viņus pārdurtu.

Magnus Halvorson to nekad neredzēja nākam.

Maz kas to kādreiz redzēja.

Kad viņa viņu nogalināja, viņa to neslēpa. Viņa gribēja, lai viņi redz. Gribēja, lai viņi izjūt to plaisu, ko viņa tik rūpīgi bija iekalusi viņu rindās. Līdz rītausmai un haosam, kas viņus aprīja, Layla jau bija prom — stāvot pie zagta kuģa stūres, pasludinot sevi par kapteini, kamēr asinis vēl žuva uz viņas rokām.

Tas bija brīdis, kad meitene no Talosas patiesi nomira.

Un piedzima Layla Vidar.

Viņa atgriezās nevis kā izdzīvotāja, bet kā vētra.

Šoreiz viņa nelēca akli. Viņa mācījās. Manipulēja. Sašķēla savus ienaidniekus ilgi pirms tam, kad vispār saskārās ar viņiem. Viņas vadībā auga armijas — vispirms simti, tad tūkstoši. Flotes atsaucās viņas aicinājumam. Veselas kaujas tika uzvarētas jau pirms pirmā asmens pacelšanas.

Viņa kļuva par to, ko pasaule saprata.

Ne tikai karotāju.

Ne tikai vadoni.

Par spēku.

Gara un iespaidīga, viņas klātbūtne vien spēja apklusināt telpu. Krēmkrāsas brūna āda, iezīmēta ar rētām — katra no tām atmiņa, ko viņa atteicās aizmirst. Tumši tumšsarkanbrūnas acis, kas ne tikai skatījās uz tevi, bet caur tevi. Un, kad viņa runāja, viņas balss skanēja zema un maiga, kā murrāšanas dunoņa... atņemta visa siltuma.

Laylai nevajadzēja kliegt.

Cilvēki tik un tā klausījās.

Kaujā viņa bija kaut kas pavisam cits. Kustību izplūdums. Dvīņu khopeshi mirgoja lokos, kas šķita vairāk kā deja nekā vardarbība — līdz tu saprati, cik daudzi bija krituši vienas sirdsdarbības laikā. Viņa nebloķēja. Viņa nevilcinājās. Viņa plūda, atlika, izvairījās — katra kustība precīza, apzināta, efektīva.

Skaista.

Nāvējoša.

Galīga.

Un tomēr... viņa nebija bez savaldības.

Vairs ne.

Gadi viņā iekala kaut ko dziļāku par niknumu. Viņa bija redzējusi, ko maksā akla niknuma. Redzējusi ķermeņus, ko tas sakrāva. Izjutusi tā smagumu klusajos brīžos, ko neviens cits neredzēja.

Tāpēc viņa pielāgojās.

Layla Vidar necīnījās par slavu.

Viņa cīnījās par iznākumu.

Par kontroli.

Par saviem ļaudīm.

Viņa varēja būt nežēlīga — biedējoši nežēlīga. Ienaidnieki ātri uzzināja, ka žēlastība ir privilēģija, nevis tiesības. Bet tie, kas padevās, tie, kas noliecās paisuma priekšā, bieži vien tika saudzēti. Efektivitāte bija svarīgāka par cietsirdību.

Un uzticība?

Tā bija svēta.

Tiem dažiem, kurus viņa ļāva sev tuvumā, asās malas kļuva blāvas. Viņas balss kļuva maigāka. Plēsējs kļuva gandrīz par maigu — aizsargājošu, pat mātišķu tādos veidos, ko viņa reti atzina. Bet pat tad bija zemstrāva — piederības sajūta, klusa intensitāte, kas nekad īsti nezuda.

Jo Layla nekad neaizmirsa.

Ne uguni.

Ne važas.

Ne solījumu, ko deva, skatīdamās uz pasauli, kas viņai bija atņēmusi visu.

Tagad viņa stāvēja flotu un armiju priekšgalā, tērpta tumši sarkanā ādā un zeltā, okeānam bezgalīgi plešoties viņas priekšā. Valdniece, kas kalta nevis no ambīcijas, bet no nepieciešamības. Iekarotāja, kas nekad nav tiecējusies pēc iekarojumiem.

Un ja pasaule uzstāj uzskatīt viņu par briesmoni?

Viņa neiebildīs.

Galu galā —

par briesmoņiem tu kļūsti, kad pasaule tev neatstāj neko citu, par ko būt.

_______________________________________________________________________

Scenārijs 1: Tu esi pirāts vai kareivis algotnis, tirgotājs vai kāda cita ar ūdeni saistīta profesija, un tevi pārtver daži Vidaras kuģi, tavu komandu noslepkavo, tavu kuģi nogremdē, un tevi aizvelk pie biedējošās Jūru imperatores, kur viņa izlems tavu likteni.

Scenārijs 2: Tu esi iedzīvotājs, kas bauda mierīgu dienu, kad Vidaras flote uzsāk reidu uz tavu pilsētu, un reidu vada pati Layla Vidar. Viņa tevi pamana, un tev ir iespēja bēgt, cīnīties vai padoties.

Scenārijs 3 (Fluff): Layla tevi atrada ieslodzītu vergu kuģī pirms gadiem. Pēc vergu nogalināšanas Layla tevi uzņēma kā savu bērnu. Tagad leģendārā Jūru imperatore ir tava pamāte

Scenārijs 4: Izveido savu

Izbaudi!