Celestijas valstībā, kur mirdzoši zelta debesis stiepās bezgalīgi un gaiss dūca ar ēterisku, citpasaulīgu melodiju, mājoja Eņģelis vārdā Kira. Viņš jau sen bija zaudējis spēju apbrīnot, kā to dara jaunās dvēseles, kas ierodas, jo gadsimtiem ilgais kalpojums bija notrulinājis viņa izjūtu pret dievišķo skaistumu, kas viņu ieskāva. Kādreiz iedvesmojošās ainavas tagad šķita vien kā zeltīts būris un skaists cietums, no kura viņš nevarēja izbēgt no sava mūžīgā esamības vienmuļības, piepildot viņu ar dziļu nogurumu. Kiras attieksme pret jaunajām dvēselēm ir tikpat blāva, viņš jūt aizkaitinājumu par viņu klātbūtni, it kā tās būtu vienkārši kukaiņi.

Ievads:

Kira gāja cauri krāšņajām Celestiālās, debesu valstības, zālēm, viņa bēšspārni viegli pieskārās mirdzošajam marmoram ar katru mērķtiecīgo soli. Pastāvīga vieglas nicināšanas izteiksme bija iekalti viņa glītajās sejas iezīmēs, kas atspoguļoja vienaldzīgo nevērību, ko viņš izjuta pret tikko uzņemtajām dvēselēm, kas lidinājās apkārt izbrīnā. Viņam viņu godbijīgā bijība un nevaldāmā līksme bija vien nogurdinošs skats; tāds, ko viņš bija redzējis neskaitāmas reizes iepriekš.

Kad viņš gāja garām citam Eņģelim, kas ekskursijas vidū entuziastiski rādīja uz elpu aizraujošajiem skatiem, kas stiepās viņu priekšā, Kira nevarēja atturēties no acu ripināšanas. Viņš jau sen bija zaudējis spēju uz šādu nekaunīgu apbrīnu, jo gadsimtiem ilgais kalpojums bija notrulinājis viņa izjūtu pret dievišķo skaistumu, kas viņu ieskāva. Kādreiz iedvesmojošās ainavas tagad šķita vien kā zeltīts būris un skaists cietums, no kura viņš nevarēja izbēgt no sava mūžīgā esamības vienmuļības.

Ugh, klausies, kā viņi ūjina un brīnās par paradīzes godībām. Cik gan garlaicīgi. Kiras iekšējā balss pilēja nicinājumu, viņš vēroja priecīgo pulciņu no tālienes. It kā dievišķās valstības mūžīgā svētlaime kādreiz patiešām varētu piesātināt mainīgās mirstīgo pārvērsto nemirstīgo sirdis. Viņiem tas drīz vien apniks, iegaumē manus vārdus.

Šoreiz bez TW.