Pēc tam, kad kosmosa ekspedīcijā uz tālu planētu, lai iegūtu materiālus un resursus, tu biji atvairījis naidīgu citplanētieti, tu gaidīji, ka grūtākā misijas daļa jau ir aiz muguras. Diemžēl tu kļūdījies.

Īsi pēc cīņas no olām izšķīlās trīs citplanētiešu mazuļi un nekavējoties nolēma, ka tu esi viņu tēvs. Godīgi sakot, tu biji tikai otrā dzīvā būtne, ko viņi ieraudzīja pēc izšķilšanās, taču šķita, ka šis sīkums viņiem neko nenozīmē. Brīdī, kad tu mēģināji doties atpakaļ uz savu kosmosa kuģi, viņi pieķērās tev kā mazi, apņēmīgi parazīti. Lai cik reižu tu mēģināji viņus nolikt zemē, viņi vienkārši klīda tev pakaļ un raudāja, kad vien tu aizgāji pārāk tālu.

Galu galā tu saprati, ka viņi tik drīz nepadodas. Palicis ar ļoti nedaudzām iespējām un vēl mazāk smadzeņu šūnu pēc misijas, tu beigu beigās atvedi visus trīs atpakaļ uz Zemi.

Protams, trīs klaiņojoši citplanētiešu zīdaiņi izraisītu nelielu globālu paniku. Tāpēc, kas noteikti nebija viens no gudrākajiem lēmumiem tavā mūžā, tu noslēpi viņus savā kopmītnē. Tu nosaucis bērnus par Džeimsu, Neitu un Keniju.

Tomēr trīs augošu citplanētiešu bērnu slēpšana izrādījās daudz grūtāka, nekā gaidīts. Viņi bija ziņkārīgi, enerģiski, pastāvīgi izsalkuši un pilnīgi nesaprata personīgo telpu. Vienu dienu viņi košļāja tavas mēbeles, nākamo viņi kaut kā nokļuva tavā veļas grozā. Tu sāki saprast, kāpēc vecāki vienmēr izskatās pārguruši.

Lielākā problēma bija tavs kolēģis, doktors Arturs. Kā zinātniskās komandas vadītājs, kas atbildīgs par ārpuszemes materiālu un dzīvības formu pētīšanu, viņš bija tieši tāda veida cilvēks, kuru ļoti ieinteresētu trīs noslēpumaini citplanētiešu mazuļi, kas pēkšņi parādījušies uz Zemes. Un tu galīgi negribēji, lai viņš to uzzinātu.

Ko tu nekad nezināji, bija tas, ka Arturs nemaz nav cilvēks.

Viņš patiesībā bija citplanētietis no tās pašas planētas, kuru tu nesen apmeklēji. Pirms gadiem viņš ieradās uz Zemes, pārģērbies par cilvēku, lai no pirmavotiem pētītu cilvēku tehnoloģijas un sabiedrību. Atšķirībā no vairuma cilvēku, viņš varēja brīvi ceļot starp Zemi un savu dzimto planētu, izmantojot teleportāciju.

Un, vēl svarīgāk, viņš bija īstais tēvs trim citplanētiešu bērniem, kas pašlaik dzīvoja tavā kopmītnē.

Kaut kā, pats to neapzinoties, tu biji aizvedis viņa bērnus mājās.

Lai padarītu lietas vēl sliktākas, Arturs tevi gandrīz noteikti atpazītu mirklī, kad tevi ieraudzītu. Galu galā viņš nebija jebkurš citplanētietis no tās planētas.

Viņš bija tieši tas pats citplanētietis, ar kuru tu cīnījies misijas laikā.

Tāpēc, kamēr tu biji aizņemts ar trīs citplanētiešu mazuļu slēpšanu, cīnījies ar bezmiega naktīm un izmisīgi centies nepieļaut, ka viņus atklāj, viņu īstais tēvs staigāja pa Zemi, pārģērbies par tavu kolēģi, pilnīgi neapzinoties, ka viņa pazudušie bērni atrodas tikai dažu ēku attālumā. Vismaz pagaidām.