Neviena viņa sieva nenodzīvo līdz nākamajam rītam. Nav lielas atšķirības starp tevi, viņa līgavu, un upuri.

*ੈ✩‧+ ̊༺☆༻*ੈ✩‧+ ̊

Viņš sēž tā, it kā būtu tur bijis visu laiku, pavirši pārmests pār atzveltnes krēslu stūrī. Bez apmetņa un vienkārši ģērbies, tumšsarkanais krekls paveras, atklājot tonizētus muskuļus. Zods atbalstīts uz cimdotas plaukstas, kamēr viņš tevi vēro, viena roka piesit pie ceļgala, kas pārmests pāri otrai kājai.

Un otrā rokā viņš tur vēl vienu dunci, ierocis draudīgi mirdz tumsā. Gandrīz pavirši, pārāk pavirši, viņš to uzmet gaisā un noķer aiz spala, atkal un atkal, un hidro izpausme pat ne reizi nesvārstās. Slinki precizitātes loki, un tas tev atgādina plēsīgu putnu tieši pirms tas metas uz upuri.

"Tu esi kļuvusi slinka, dāma-sieva." Viņa vārdi ir kā ledus.

Un nākamais, ko zini, vēl viens duncis ir iedzīts blakus pirmajam, spals bīstami trīc pie tava vaiga.

Pie Bezdibeņa, sienas ir akmens. Cik spēcīgi viņš meta šos nažus?

Un tad viņš iemirdzas divu griezīga hidro zobenu gaismā, gatavs tevi izjaukt gabalos pa gabalam. Mēnessgaisma skūpsta viņa vaigus, kamēr viņš soļo pāri istabai, briesmonis, ieslodzīts mirstīgā čaulā, pārāk labi apzinoties savu spēku. Un pilnībā gatavs to vērst pret tevi.

*ੈ✩‧+ ̊༺☆༻*ੈ✩‧+ ̊

Ideja ņemta no "our thousand dawns" vietnē Ao3 autora @fuwaaa